| Nu labi, Mursei solīju. |
17. Sep 2008|12:40 |
Reiz, sen nesenos laikos, kad apkārtnē draugi un radi krita kā mušas, uz bērēm bij jāiet vai katru mēnesi visādi gadījās. Un gadījums nu šāds!
Braucot pa rīgas ielām, man uz mobilo piezvana kāds tautā zināms filosofs, miera mika un mīlētājs iešnapstot. Un saka man šādus vārdus. Klau, man te bijušajai sievai māte nomira, nu saproti... ēē, runā, ka Tev esot pieredze ar līķiem un kur jamos likt un kā to klusi nokārtot.
Protams, ka es uzreiz pārdomāju visu, ko slikts puika būdams esmu darījis un saku: Nu ir, a ko gribi!?
Nu i pa tam jau vārds pa vārdam izrādījās, ka vajag sarunāt kādu, kas atbrauc un reģistrē vēsas kājas, kādu, kas uzklapē koka mētelīti un nolasa kādu skaistu dzejoli.
Bet tas pirmais piegājiens jau bija skaists. Vai es ar šitādiem pratīšu tikt galā un ka arī apkārt jau runā...
Tā ja! Karķina maslom! |
|