| Zivis |
4. Sep 2008|00:12 |
un piečakarētā krustmeita. Ne jau tīšām. Tak sanāca tā.
Es tagad esmu sajūsmā par savu uzvedību un sirmtantēm.
Bija tā: tuvojas tumsa lieliem soļiem, man zvana, saka, ka laiks beigt mocīt zivis. Viena forele ir, pietiks. Kāpju augšā pa krastu, jo tuvumā māja un gribu paprasīt kā nokļūt līdz šosejai. Pieklauvēj pie viena loga, pie otra - no response. Pagriežos ar seju pret upi, ij dzirdu sev ai muguras soļus. Paskato, a tur tantuks. Ņem un prasa man, kas es tāds, ko man vajag un navlabisvešāmājānākt. Es niko, paparasu savu prasāmo, gaidu atbildi. Tak atsperas vienas duravas vaļā, parādās tēls ar bīsi rokā. Pirmais tantuks saka: Nešauj, šitas neko. Man acis lielas, skatos, tantuks tas ir. Ar bīsi un bez nāģenes, bet makten apaļīgs, krūtis nošļukušas līdz vidukļa apukšai (zem krekla var redzēt, neba au pliks ar bīsi). Ta nu es saku, labi, man neko nivajag, kāpju atpakaļ upē un brienu pāri. Knapi valdījos, būtu iesmējies un par savu smieklu renkuļus dubenā dabūtu.
Bet es tak makšķernieks. Tomēr - tādi laiki. Nevar zināt kas tai upē dzīvo, tapēc tantuki ar bīsēm. |
|