| bhhh |
25. Apr 2008|10:00 |
tā kā pusdienas neviens nav vinnējis, tad nu par vakar vakaru.
Aizdevos vakarā pēc sardelēm uz SuperŅetu, vazājos gar pluktiem drūmu ģīmi. Nevaru izvēlēties sardeles, jo nav jau no kā.
Tāds drūms lūkojos sojas/tualetes papīra maisījumu virzienā. Blakus elkonim atskan maza, vecišķa balstiņa. Pagriežos pre balstiņu, acu skatiens noslīd man līdz elokņa augstumam, un tur večiņa. Smieklīga tāda, saliekusies ritenī, sejiņa tāda sačervelējusies. Prasa man: Ko ta meklē?
Es jau sagatavojies uz "iedodiet 20 santīmus maizītei" apstulbis atbildu, ka saštovēti kāposti prasa sardeli.
Uz ko tantuks mani nopēta, prasa, vai man laiks ir. Tad es sajutu dzirksteli... ka nu sākas jautrība. Saku ka ir laiks. Ta tantuks mani ņem pie elkoņa un ved ārā. "lauju lai ved, jo gan jau zina ko dara.
Pa ceļam uz citu veikalu tantuks man stāsta, kā jāiepērkas. Ka no sākuma jāizlasa visi uzraksti uz iepakojuma, un tad jāpārbauda kompjuterā. Man acis lielas, prasu, vai patiesi datorā. Uz ko jamā man norāda, ka ir kompjūters un nevis dators. Redzot manu neticīgo sju, tantuks saka, ka viņa jau sen ar internetu un datoru pārbauda savu ikdienas preci.
Nu ja, aizved mani uz Beta, iekš to ķengaragu. Pirms ejam veikalā, viņa praa, vai nauda man ir. Es saku, ka ir. Ta man prasa vai skaidrā vai uz tās plastmasas. Es saku, ka uz kartes, jamā uzreiz man saka, ka tas nav pareizi, veikalā vaig norēķināties ar skaidru naudu. Izņemu naudiņu un dodamies iekšā. Tur ejot gar precēm, uz kurām es metu kāro aci, kā piemēram pienam, kuru ņēmu no Rīgas Piensaimnieka, jamā man sit pa pirkstiem un saka, ka jāņem Lazdonas piens. Piekrītu, un paņemu... un tur pat šķelmīgā balsī saka, ka ja jau paņēmu pieniņu ta jau kepīrs ar jāņem. Man smaids pa visu seju, eju ar mazo večiņu pa veikalu, cilvēki skatās, smaida, domā droši vien, ka edz` mazdēliņš atvedis vecomāti uz veikalu....
Sardeles ar viņa man paeica kādas jāpērk, teica, ka tās uz kurām es cierēju i nepareizās, jo tajās par daudz ĒĒ....
NU ja, beigu beigās prasīju, kā ta lai viņai pateicos.. paskatījās tantiņa uz mani, kautrīgi nolaida acis un teica: "nu man jau dikti garšo tās kompetes"
Tā tantuks tika pie puskilo šokolādes kompetēm, es pie sardelēm, Lazdonas piena un kefīra. Tas viss būtu tikai foršs gadījums, ja nebūtu vēl vienas lietas. Tai tantiņai smaidīja acis. Smaidīja tā, ka es sajutos kā Argentīna, sajutu cilvēcisku siltumu un prieku.
Tā ja. |
|