| sen, jau sen... |
11. Sep 2003|12:48 |
Domās sevi pieķēru pie nakts/rīta maiņu gaismām, par saules mirkli pirms tumsas, par vienojošo putnu klusumu pirms lietus, par sauleszaķu pēdējām sekundēm pirms atstarojošā virsma pagrižas pret ēnu.
Daudz mazu, mirkļa gratutu sapņu.
Tille un Suņu vīrs... pārlasīju mirklī un atradu tur V.Bleika dzejolī rindu ar vārdu "Maja" - domāju, ka oriģinālā tās ir bijis "Maya"
Klusi iesmējos
Priex par Skuku, ka tai vismaz ir ceļš līdz mājām un vieta kur domāt.
Priex par Mūku, ka jamais sāk atdzīvoties.
Un mans "Nelietis" būs nedaudz klusāx, sāks mazāk rūkt un varbūt tehnisko izies ar pirmo piegājienu.
Jauki! |
|