| tuksnešu un upju stāsti |
26. Aug 2003|14:51 |
"Es patiešām ticu," reiz sākumā, pirms vairākiem mēnešiem sacīja Dags, "ka ikvienam zemes iedzīvotājam ir dziļš, tumš noslēpums, kuru viņš nekad neizstāstīs nevienai dzīvai dvēselei, kamēr vien dzīvos. Ne sievai, ne vīram, ne mīļotajam cilvēkam, ne mācītājam. Nekad.
Man ir savs noslē[ums. Jums ir savējie. Jā, ir gan - es redzu, ka smaidāt. Jūs tagad domājat par savu noslēpumu. Nu, aiziet, klājiet vaļā! Kāds tas ir? Drātējāt savu māšeli? Sēdējāt aplī un masturbējāt? Apēdāt savu kaku, lai zinātu, kā garšo? Pārgulējāt ar svešu cilvēku un gribētu vēl? Nodevāt draugu? Pastāstiet man. Jūs varat man palīdzēt, nemaz to nezinādami." |
|