| Nu re, te nu ir. |
10. Mar 2007|11:31 |
Kenijiete vakar skaisti izskatījās. A ber šodien viņa guļ un mocās un ir skumji visādi, bet es tad neaizbraukšu uz laukiem un palikšu pie viņas. Var būt, ka viņas sejas izteiksme mainās uz patīkamāku sajūtu veidotu. Un to nu es gribu redzēt.
A vakar ar Straučīgo, Rūdi un Sēni sadzērājāmies, tad vēl spiegu bārā satiku plikpauraino Mūku un ta ar viņu ar pasēdējām, tak mūsu jaunības neciešamais spraunums viņu noveda līdz atziņai, ka vecums nav ienaidnieks viņam, bet mums. Kā arī, ka mēs veco paaudzi vairs neciešam un kamēr mēs neatskārtīsim, kas ta īsti ir tā pusmūža krīze, ta tikmēr viņam nav vērts dzesēt muti ar mums runājot par Francisu Bēkonu (jebšu bekonu no francijas, hvz, es tā arī nesapratu) un mākslu ar radiatoriem kaut kādā necilā piepilsētas muzejā. Nu ja. Tad nu apkaunoti mēs aizdevāmies uz Pulkvedi, kur es atkal sapratu, ka pokemoni nemainās un URLĪGAS sejas izteiksmes ar ne, un ka visā visumā es esmu foršāks par 99% Pulkveža apmeklētāju, un Barbits ar nav neko mainījies. Tā lūk. Tad ejot pie Kenijietes sapratu, ka pa šo pusgadu Rīga ir pazaudējusi acis. Tā vairs nerunā ar Tevi tavā valodā, bet visādās svešās mēlēs, ka sekss ir visur un ar visiem, ka divi geji no anglijas strīdās par savām attiecībām 20 metru atstatu no policista un vēl 20 no urlas, kurš man piesola pa muti. Un tas viss no vecrīgas līdz apmēram Skukas mājai.
Nu ja.
Bet tagad nu iešu auklēt Kenijieti. Viņai mani vajag! |
|