| Nu re... |
3. Okt 2006|03:50 |
Gandrīz mēnesis te nodzīvots un miers tā arī nav iestājies. Sieviņa-tieviņa mani pamatīgi izsita no ierindas pēc dienvidus dusas. Pateica kādu baisu tekstu, kuru gaidīju pēc kāda gada. Teksts ir sekojošs: "Es gribu bērniņu!". A man, man kāds paprasīja, vai es gribu bērniņu? Es gribu savu Keniju atkal redzēt, gribu, gribu, gribu..
Jā, tad nu tas egoists manī aizvērās un atnāca mirklis pārdomām. Bērns un dzīvošana ar sievu un bērnu. Nez, šķiet, ka tas nav viegli. Taču kas tad šai dzīvē ir viegli. Vajadzētu tā kā saprast ka vieglums un laime nav dažādas atevišķas sajūtas. Un arī nevieglums un laime ir kopā ejošas dzives sajūtas. Tā ka pēc gada? |
|