| مرآة |
19. Jul 2005|13:42 |
Vienaldzīgi paskatoties sev pār plecu mēģināju ieraudzīt nedaudz patiesības viņam acīs. Nekā tur nebija. Pat ne melu. Bija tikai tukšums.
Pēc mirkļa paskatījos tieši acīs. Nenovērsu skatienu kā agrāk. Skatījos ilgi un pētoši. Izpētīju katru skropstu, katru rievu ap acīm, pašu acu krāsu.
Tur daudz kas bija rakstīts. Gan pārdzīvoti cilvēki, gan nepateikti vārdi, gan prieks un ironija. Un turpat, pie varavīksnenes virspuses - sāpes. Tādas, ka sajutu viņas arī sev.
Vien krūtīs vientuļš pārmijnieks uz Tavu balsi asinsriti liek.
مرآة |
|