| Nu ja... |
22. Maijs 2005|17:01 |
Es uzvedos labi un esmu pa laikam slimnīcā.
Un būšu te palikt vēl pāris dienas. Citādi jau garlaicīgi, ja vien neskaita to, ka istabas biedrs ir galīgi satrakojies kara veterāns, kurš man ik pa mirklim stāsta, ka jamajam ir bijis:
12 operācijas, 2kontūzijas (galvas) kājas lūzums, 2x ievainots, infarkc un insults. Izliekas, ka neko neredz, bet ka neskatās virsū tad lasa avīzi!
Es jau jamajam gribēju teikt, ka nav te ko mērīties, un ka man saraksts vēl garāks. Tad atminēju, ka galva vēl līdz šim nav bijusi traumēta, un ka sirds man stipra un aizveros.
Toties tad, kad nāk māsiņa ar šprici, tad varenā balsī saucu: Rjadovoj Voldemar! Vstavatj na privivku!
Un tikai tad varu mierīgi atkal pusstundu klausīties visos sarakstos :)
Un pirmās divas dienas man nedeva ēst. Novērošana tas saucās. Cik atminējos, tad konclāģeru iemītnieki to sauca par sagatavošanas periodu.
Tad es ilgi negaidīju, atradu dakteri un pateicu visu ko es domāju par ēst nedošanu. Kā rezultātā pie visa brīva, es vēl saņemu kādu strēķīti zupas. Ne balandu, bet nu kaut ko stipri līdzīgu! :)
BTw Bez trim fiškām nevar - bez ūdens, bez paikas un bez sirdsapziņas. |
|