| Hospital intro |
28. Feb 2005|18:14 |
Es tik daudz vēlos uzrakstīt, ka nepietiek roku.
Slimnīcas man vienmēr ir pārdomu mirklis, arī tad, ja esmu tikai uz pārsiešanu vai kāda svešķermeņa ekstrahēšanu ieradies.
Man patīk gulēt istabiņā ar kādu vecu cilvēku, no kura varu kaut ko uzzināt. Protams, var jau uzzināt no jebkura cilvēka, taču vecie cilvēki ir kas vairāk.
No večuka, kuram dakteri bij izgriezuši abus sēkliniekus, uzzināju, ka friči varēja vinnēt karu, ja tiem būtu pieticis degvielas. Pilni meži esot bijuši ar jaunajām lidmašīnām. Un vēl, ka Noriļskā nav bijis nemaz tik traki, ja nav bijis jāstrādā šahtās. Un vēl, ka cilvēki arī 80 gadu vecumā ir spējīgi pajokot tā, ka man ir jāsarkst!
Cilvēki, kuri nāca mani apmeklēt un nesa visvisādus gardumus droši, ka nepamanīja manī jaunu acu skatienu. Man ir cits. To es pamanīju pats, pamanīja mana māmiņa.
Un vēl - man ir izkrituši sirmie mati un jauni neveidojas.
Vēl - man ir jāēd daudz, lai varētu saglabat šo mazo tuklumiņu, kuru esmu sevī ieviesis! |
|