| Es jau neko, bet tas Albērs Kamī... |
22. Okt 2004|11:45 |
Vakar sazinājos ar māsu, un aizdevos pie viņas, par dzīvi parunāt un vēl sīko aplūkot kārtējo reizi.
Dažas lietas neizdevās, tomēr pirms iešanas čučēt ievēroju grāmatiņu - "Mīts par Sīsifu".
Šoreiz tādu tekstu acīs lekšanu var saukt par "Pilnīgs un neatkārtojams - Ajopt!"
[Man var būt vienīgi tāda brīvības koncepcija, kāda ir cietumniekam vai modernam indivīdam valstī. Vienīgā brīvība, ko pazīstu, ir prāta un rīcības brīvība. Jo, ja jau absurds iznīcina visas mūžīgās brīvības izredzes, tas turpretī man dod un paceļ lielā augstumā manu rīcības brīvību. Cerības un nākotnes atņemšana nozīmē cilvēka rīcības iespēju paplašināšanu.]
Šeit samulsu un sāku šo tekstu pārlasīt vairākas reizes, nespējot pieņemt savu domu izlasīšanu grāmatā, kurai es neesmu nekādi saistīts, kā vien ar to, ka kāda vakara noslēgumā esmu tai pieķēries klāt.
[Pārliecība, ka pastāv Dievs, kas dos dzīvei jēgu, ir daudz pievilcīgāka nekā iespēja nesodīti darīt ļaunu. Tāda izvēle nebūs grūta. Bet izvēles nav, un te sākas rūgtums.]
Man vairs nebija ko teikt pašam sev. Pat domas vairs nekustējās, tās saspiedās man apkārt, salīda uz spilvena un tādu pat skatienu kā man lūkojās grāmatā.
Nedaudz vēl no pirmsgrāmatas domām, ceļā no vannas istabas uz gultu:
Atņemt - vārds latviešu valodā ar jokaino nozīmi.
Atņemt sveicienu - pasveicināt atpakaļ cilvēku, kurš tevi sveicinājis
Atņemt grāmatu - paņemt no cilvēka grāmatu izmantojot pārspēku.
Tagad iesaku palasīt šo grāmatu un neņemt viņu tik ļoti pie sirds, kā viņa ķērās man. |
|