| Rīts |
8. Sep 2004|07:37 |
Arī jamais ne ar ko nepārsteidz.
Ar saullēkta apgaismotu skurteņa stīpu virteni uz pelēkzilgansārta mākoņa fona.
Ar nesapratni par to, ko tad es naktī redzēju un darīju.
Ja pazaudē realitāti un atrod to mazo, smalko, nesapīto līniju starp sevi un pasaules robežu, jā, pasaules robežu, nevis malu, tad atrod pilnapjoma bērnību.
Seši jumti, simtiem skursteņi, lietus slidina kājas un pārtver rokas.
Slīdēt uz leju un paskatīties pāri malai. |
|