| Par mākslu |
[20. Mar 2017|18:16] |
Jo, kā jau saprotams, tuvojos pilnam šketrdešmit gadu ciparam, un uz to laiku ir jābūt vismaz dažām, sev noderīgām atziņām.
Manuprāt vienīgā māksla, kuru uztveru, pieņemu un protu ar to spēlēties ir literatūra. Bet ne dzeja. Ar dzeju viss ir sūdīgi, jo varu mēģināt tvert sajūtu, dažbrīd pat padodas, bet ne jēgu. Dzeja pagaidām stāv skapī un nemaz nedomā nākt ārā. Literatūra, daiļa un mazāk, fantastika, fentezī, detektīvi (galīgi ne visi), romāni, noveles un citi zvēri man ir Māksla.
Kino ir izklaide, jo mazāk paredzēta paša veiktai analīzei, izdomai un dzīvei. Tamdēļ neizskatu kino par mākslu. Nu nav un viss. Gleznošana un zīmēšana /grafika ir bauda acīm, tur pretī visādus modernos sūdu triepienus pa sienu - nabeus, jo bieži vien tas ir ekspresionisks sūda gabals ar pretenziju, uz kuru lielai daļai nav tiesību. Ar retiem izņēmumiem, bet nav māksla.
Teātris - vpesto, nav mans un nebūs, kopš Skalbes pasaku lasījumiem JRT, vienīgais, kas paķēra bija "Sonja".
Mūzika - ir tuvu tam, ko redzu kā mākslu, var izgaršot un baudīt, iedvesmoties, smieties un visādi citādi emocionāli ņemt dalību. Tomēr tās labās un stiprās pērles paliek ar vien mazāk.
Tēlniecība .... eeee, arī nebūs.
Nu un par mūsdienu performancēm, radošo garu - ejiet tak dirst ar visu kosmonautu mērkaķi parkā!
Dodiet vēl kaut ko, ko saukt par mākslu! |
|
|