| Par atmiņu plūdiem runājot |
[13. Mar 2017|20:59] |
Ir tā, ka es vēlos kādu vecu burātāju sakoļīt uz memuarizēšanos. Un tas, savukārt, nozīmē tikšanos un runāšanu un nu jau visa viņa ģimene runā ar mani par pagātni un atmiņām. Tās, kā tādi cunami viļņi, mēdz noraut jumtu. Īpaši, ja empātijā izdzīvojos atmiņām ar prātu un sirdi līdz.
Un pārsvarā pat mājās izdzerts vīns nenomierina. Jo atmiņas ir smaga un stipra lieta. Pat tad, ja tās ir aprautas vai, gluži otrādi, izpušķotas. |
|
|