| Tā īsumā |
[17. Apr 2011|21:14] |
Pirmais, ko paveicu iesākot nedēļ`s nogali, bij šausmīgi jauki pastaigas solī veikt pāris maršrutus.
Tad pēčāk aizbraucu pasēdēt pie plikpaura un ķēkšas. Tur savukārt ievērtēju nelietīgi maza bebra gabaliņus, paķiķināju par spēju Nabokovu ar Bulgakovu sajaukt (ibo abi tak mūrnieki), kā arī riktīgi sasmīdināju tautu ar niekiem! Nieki vien.. nu nekas tur tāds nebija, kā tikai kurš ta zin kurš gadsimts tagad ir. Un kāda atšķirība, divdesmitais vai divdesmit otrais?
Nu labi, pēčāk izvērsās negaidīts pasākums iekš smalkiem krogiem ar vēl smalkākiem cilēkiem, tad sēdēšana virtuvē pie atvērta loga tā, ka velk uz krustiem un kaķis kož rokā. Tekila bij no lieka, bet tas štrunc.
Nepilnu pusotru stundu vēlāk sēdos pie stūres un teicu, ka šitā nekur mēs neaizbrauksim, nodevu atslēgas citam brauktspējīgākam cilēkam un gulēju. Gulēšana bij lieliska, atminos pa vidam Bauskas pilsdrupas un tad jau tik vairs iebraukšanu Viļānos.. tpu, nē Viļņā!
Tur mani aizveda izmērcēties, pēc tam aizveda paēst un mēģināja pierunāt nedaudz iešaut to riebīgo dziru, bet es lepni atteicu un nedzēru.
Tapēc mani pierunāja pavizināt cilēkus pa vienam ļoti ātri. Visiem patika. Mainījām riepu. Pēčāk citi gribēja pamācīties ātri pavizināties. Mainījām citu riepu un disku ar meklējām. Bet tie jau nieki vien.
Tad aizvedu nogurušos, melnrokainos albīnos nēģerus uz viesnīcu, pats ar devos pie miera un saldi gulēju. Tak šodien no rīta jau agri braucu uz Traķu pili lūkoties, no ārpuses smuka gan, iekšā nebiju jo atradu labāku izklaidi, kā skatīties uz sarūsējušiem dzelžiem un nožēlojamām (lai arī labākā ekspozīcija austrumeiropā) vēstures atliekām un skrandām. T.i. Atklāju burjāšanas sezonu, paburājot ar jahtu pa ezeru, izvizinot nu jau baltrokainos un visnotaļ paģirainos jauniešus. Jahtu noīrēju uz stundu pa 25 eiro, kapteini atstāju malā, par ķīlu atstājot auto atslēgas. Tiesa no citas mašīnas.
Jauniešiem patika, vēma tikai viens bet spiedza gandrīz visi. Es tak neko nesacīju, bet varēj vēl paspiedzināt. Tak mani sāka draudēt fiziski ietekmēt un es metu mieru.
Atpakaļceļā izrādījās, ka jaunais disks laiž gaisu nost un ka uz šosejas ar mīkstu riepu un mazu mašīnu nevar drosmīgi mesties apdzīšanas pasākumos. Jo diezgan bailīgi var sanākt. Sataisījām disku ar diviem kārtīgiem āmura bliezieniem, iebraucu peļķē pārbaudīt vai nelaiž gaisu. Pēc tam daži stūma un nocūkojās. Es ne, jo man bij baltas ūziņas un gaišs krekls.
Tagadiņ esmu mājās, priecīgi gatavoju sev ēdienu un kārtoju jaukas izklaides cilēkiem nākotnē. |
|
|