| |
[31. Jan 2010|16:28] |
Hmmm... Nu nav tā, ka es būtu ticis pāri bērnības negadījuma sekām un uz ledus ar kājām eju diezgan lielu šaubu pārņemts. Pēc mirkļa viss mainās un jau sēžu pie āliņģa un mērcēju trīsuļodu kāpurus. Vēl mirklis un cope.
Tad tā visu dienu sēdējušam gribas iztaisnoties, saule iespīd acīs, sniegs skrien pāri ezeram un sajūties kā tādā pasaku valstībā. Ziema ir forši. Būs jāatkārto.
Zivis bija maz, mazas un ne pārāk bieži. Bet tas nemazina sajūtu, ka vajadzēs vēl. :) |
|
|