| |
[24. Aug 2009|09:50] |
|
Pamostoties vienmēr ir tā sekundes simtdaļa, kurā acis vēl ir ciet, sapnis vēl pa acīm dzīvojas, bet jau esi atpakaļ šajā pasaulē. Lūk tas mirklis ir vienīgais, kādēļ es mēdzu pamosties labsirdīgu smaidu sejā. Pārējais laiks ir pamošanās ar "I`m not a morning person" un "I didn`t drink my coffee yet - don`t make me kill you.". |
|
|
| pēc šodienas smagās |
[24. Aug 2009|23:49] |
darba dienas, kas ilga aptuveni 6 stundas un nomocīja mani ne mazāk, kā bars ar lietuvēniem, es remdējos nelielās apcelšanās prakses stundās, picas ēšanā, līkloču pastaigās un divu cilvēku vērošanā. Abi cilvēki parādīja man pavisam citu audzināšanu. Bez manai galvai tik viegli saprotamā brīvās ekstrēmisma dzīves skolas un ar cieņu un respektu.
Bija interesanti un viegli. Vot šitā man.
A vot jums kā - nezinu, man vakara grāmatas jāpabeidz un jāsakārto domas rītdienas pizdjecam. Lai vakarā varētu atkal to visu izslēgt un... nu ja, cerams turpināt vērot. |
|
|