| saņemamies un |
[8. Nov 2007|13:20] |
mēģinam izlīst no mājas pēc daudzdiennieka slimošanas. Tagad jautājums - a man vilkt silto kārtu, jebšu slapjo kārtu?
Un lapas vēl nav nobirušas.
Vakar noskatījos Memoirs of a geisha. Nu niko sev, galīg niko!
Ja vien beigās tā geiša ar to priekšsēdi nebūt bučojušies pa amerikāniskam, filmai būt iedevs maximālo reitingu. Kaut gan man šitie saldsērīgie gabali galīgi nepatīk. |
|
|
| ... |
[8. Nov 2007|23:58] |
Tu nemaz neskaties, man acīs ūdens! Man acu zilā krāsa no jūras un no debesīm. Pāri ūdens pilniem mākoņiem es skrienu pie ūdens. Pie ūdens pilniem okeāniem, jūrām, upēm un ezeriem. Pie savām acīm es tagad skrienu. Man ceļš ir jūra un debesis. Tas kas pa vidu tam, tas mani nes uz priekšu.
Vo. Man šize nāk jau tagad virsū.
Es pamodos no sapņa, kur es biju jahta, kurai nav vietas uz ūdens, un nav vietas zem ūdens. Un šitas teksts man skanēja ausīs.
Es esmu pa reizei ūdens cilvēks, pa reizei zemes. Un tomēr vairāk ūdens.
Tā ja. |
|
|