| Rincon |
[4. Mar 2007|16:15] |
iespiests stuurii starp saldeejuma kasti, vienu resnu amiiti un vitriinu, seezhu pie aizveesturiska kompja,. kuram iekshaa seezh vecumvecs ledusskapis, jo ruuc jamais taapat. Pa raadzinju aiz muguras skan U2, Kenijiete neparkam negrib man iegaadaat kaut ko stipraaku par kafiju. Vinja man tikko paraada uz kafiju, un Licuado staav vinjai pirekshaa. Izraadaas, vinjai gribaas ar banaaniem. Taa, it kaa man negribeetos. Bet tas shtrunc. Iguazu sarkanaas ielas un zaljie koki ilgi paliek tepat, galvas viduu. Vakarvakaraa speeleejot ar Izraeela tautas paarstaavjiem pokeru, visu laiku domaaju par to zaljo bannanu, kuru noraavu no koka un iedevu Kenijietei, par to, cik jokaini bija tas, ka Iguazu uudenskritums ir mazaaks, kaa domaaju, vismaz izskataas mazaaks, nekaa kad staasta cilveeki..
Te ir forshi. Bet shodien sajutu, ka ir laiks aizbraukt apciemoties pie gjimenes un draugiem un pazinjaam. Tas tak ir vareni, vai ne? Taa vish i.
Izgajiz, driznaks. |
|
|