| |
[3. Sep 2004|00:40] |
| [ | skaņas avarējot |
| | novakaīnu, māsiņ! | ] |
Es pārsteigts skatījos. Viņš atkārtoja dīvaino žestu.
Jūs nesaprotat? - viņš vaicāja.
Nē, - es atbildēju.
Tātad jūs neesat brālības biedrs.
Kā?
Jūs neesat masons.
Jā, jā - es nomurmināju, - jā, jā!
Jūs? Nevar būt! Masons?
Masons - es atbildēju.
Zīmi! - viņš prasīja.
Skatieties! - es izvilku no apmetņa krokām mūrnieka ķelli.
Jūs jokojat! - viņš iesaucās, atkāpdamies dažus soļus. Bet iesim taču pie Amontiljado!
Edgars Alans Po
Nu un ko lai es vēl lai lasu šādā naktī? Džovanni Bokačo "Dekameronu"? Vai lai lasu Gabriela Garsijas Markesa "Simts vientulības gadu"? Nē, šonakt būs Edgars Alans Po un viņa "Nodevīgā sirds". Lai arī visas šīs grāmatas ir izlasītas un stāsti zināmi bezmaz tā, lai tos varētu citēt, tomēr lasu viņus.
Mazā māšele grauj nervus ģimenes valdībai - taisās vēl stopot līdz Venēcijai. Tiesa, grib lai viņai aizsūta vēl naudu. |
|
|
| |
[3. Sep 2004|21:38] |
Hočeš ja otdam vse pesņi pro tebja?
Jau n`to reizi klausos Zemfiras dziesmu - "Hočeš?" |
|
|