| Ahaa! |
[14. Apr 2004|15:43] |
| [ | skaņas avarējot |
| | sāp pleczzz | ] |
Biju ķemeru purvā. Vakarnakt.
Tagad pilns miera, vēlmes ieiet tajā purvā ne pa taciņu vai laipu, bet no malas un pāriet pāri.
Purvs ir kaut kas vairāk, kā tikai kūdra, augi, slapjums, rāva un akači. Tas ir spēks. Spēks kas izaicina.
UPD:
Sāku nēsāt muguras jostu. Papildinātu ar magnētiem. Laikam esmu vecs jau. |
|
|
| Es esmu viens. |
[14. Apr 2004|20:52] |
Viens vienīgais tāds kāds esmu.
Manis nav 7, 8 vai 9.
Un gruzīt mani nevajag, ar gudriem tekstiem, smalkiem mājieniem. Labāk atnāc un pasaki: "Es tagad gribu pagruzīties, t.i. iegremdēties zem ūdeņiem, vajag lai pastāvi pie baseina un pieskati, lai burbuļi nepaliek rozā."
Un ko vēl no manis var izraut? Klonēta aita es neesmu, neesmu arī gudrs. Taču stulbs jau nu ar nē.
Ak jā, muziku ar vairs ne īpaši klausos. Un situācijas ar neizskatu. Es spēlēju spēles pats ar sevi. Pārējiem man šobrīd nav spēka spēles spēlēt.
Un nīgrs ar vēl esmu. Tamdēļ, ka sāp. Tamdēļ, ka sāp dažādi.
Ieviesīšu maksas telefonu - piezvani vikingam, ja gribas viņu likt baļļā. Un es necelšu klausuli. |
|
|