| Cita diena. |
[15. Feb 2004|20:11] |
| [ | skaņas avarējot |
| | mierīgs | ] |
| [ | skaņas avarējot |
| | Janis Joplin - Me And Bobby McGee | ] |
Nāve un dzīve.. nu tās stāv blakus. Patiešām blakus, redzi, braucam tagad pa trīs joslu šoseju, pa vidējo joslu.. un nāve mums ir vienā pusē un dzīve otrā.
Nu nē, tas nav tik vienkārši - tā ir viena un tā pati līnija.
Mazs bērns un mirstošs cilvēks. Jaundzimušā brēkas un mirstošā vaidi. Un visjokainākā paaudžu maiņa.
jau divkārt.
Cilvēks, tad, kad mirst, nepavisam neizskatās pēc tā, kas ir bijis pirms tam.
Un vēl ārsti, kuru viedokļi atšķirās. Pie tam atšķirās divējādi.
Pirmais: Rīt atnākšu un uzlikšu pretsāpju plāksteri un dosim fizioloģisko.
Otrais: Var likt fizioloģisko, bet tas vienkārši paildzinās agoniju.
Savādi skatīties uz to, kā mirstošam cilvēkam apziņa un nemaņa mainās. Tik strauji.
Un kā cilvēks nemaņā reaģē uz pieskārienu savādāk, kā tad, kad apziņa atnāk.
Cilvēks var smieties un mēģināt priecāties par dzīvību, bet tad, kad reedzi tuvu cilvēku aizejam, nesanāk vairs smieties un sev melot.
Un vēl... Vīrieši raud. Un viņiem ir jāraud. Īsti vīrieši raud un raudās. Tikai kam viņi savas asaras parādīs - tas ir cits jautājums. |
|
|