| Piespied sevi ieelpot |
[19. Dec 2003|10:04] |
| [ | skaņas avarējot |
| | kafijai rūgtums klāt | ] |
| [ | skaņas avarējot |
| | Leningrad - Bez tebya | ] |
Sastāvējies gaiss ieplūst plaušās. Šajā pagrabā sen neviens nav bijis. Bet ir silti, un izskatās, ka arī sauss.
Sanesis savas mantas iekšā, aizbarikādēju durvis. Lai nerodas bēdu brāļi. Un galu galā, es taču 2 dienas stāvēju un vaktēju mirkli, kad varēšu pārskriet pāri pagalmam no kāpņu telpas. Lai arī mani tur baroja večiņa no 4 stāva. Tiesa, pārējie neskatoties man virsū strauji gāja augšup vai lejup pa kāpnēm.
Sāp sāni. Kādam jaunietim laikam nebija citas iespējas apliecināt sevi, kā vien iesperot man. Nekas, lai pasāp. Būs viņš slims un sajutīs to pašu nevarību. Varbūt atcerēsies.
Pie mazā paklājiņa, kuru esmu nozadzis, atzīstos, pielipis sūds. Nokasu to nost, jo tomēr kaut kas ir vajadzīgs zem manis. Mugura ar stīva palikusi.
Nieres jau bērnībā bija vājas, un par urīnpūsli vispār nerunāsim. Gultā čurāju gan pie mammas sāniem guļot, gan pie saimniekiem.
Sūds iespējams ka mans.
Aizmigu.
Nosapņoju domu - punkts ir teikuma nāve. Un lielais burts dzimšana.
Jādomā turpmāk ir sākot ar punktu un beidzot ar lielo burtu.
Pamodos apmīzies. Bet ir vismaz silts pagrabs. Pirmajā mirklī pat nesapratu kur esmu.
Sāku grauzt sausas maizes gabalu. Taupītu jau ilgi.
Troksnis aiz pagraba durvīm. Pēkšņa spēriena spēka neizturējušas atsprāgst durvis. Visas manas barikādes ir tikai simboliskas.
Mani savāc municipalitātes darbinieki. Ved kautkur.
sapratu..
.ved mani aizmidzināT
.uz visiem laikieM
.bet es sākšu dzīvot no jaunA
.es zinu kā jāatdzimst ar punktu un jābeidz dzīve ar piedzimšanU
.tavs vecais sunS |
|
|