| Vakarnakt |
[28. Okt 2003|10:13] |
| [ | skaņas avarējot |
| | Čība esmu. | ] |
Uz ielas baltas, sniega kapu kopiņas.
Tajās tiek aprakts sniegs, kas tik viegli pieskāries. |
|
|
| Kad ir tā, ka pietiek. |
[28. Okt 2003|20:39] |
| [ | skaņas avarējot |
| | nesaprotams | ] |
| [ | skaņas avarējot |
| | V. Atāls - Man nevajag, nekā, nekā no Jums | ] |
Tas ir tā, ka gribas neiet mājās, bet iet kaut kur, nezinu kur.
Tad vajag vienkārši labu kompāniju, kurā aizmirsties.
Tad vajag otru cilvēku, kam klusējot pieglausties un nerunājot baudīt.
Bet nafik, ja jau pietiek.
Pietiek strādāt tai mirklī un nedomājot piecelties un iet.
Iet uz mājām un ieraudzīt vannu, ieliet tajā ūdeni, iegrimt līdz nāsīm un klausīties tekoša ūdens skaņās.
Saķert kāju pirkstus un nelaist tos vaļā.
Gribu ko citu.
Sajaukt asinis un medu, pielikt miltus un sāli. Izcept vakarā plāceni un smieties ēdot to.
Kas notiek tad, kad sniegs jau nokusis un redz pelēkos ūdeņu straumes virpuļus?
Manas mazās asaras turpat vien sirdī paliek. |
|
|