| Nu ja. |
10. Jun 2004|21:56 |
Atkal vakars, Toties esmu tam sagatavojies. Ir nedaudz paicenieks, nedaudz alkohols, daudz piena un kakao. Nu jā, arī saldējums, kuru es esmu pakausējis. Atcerējos par viņu tikai tagad, rakstot. Sēne ir aizbraucis ceļos un neceļos.
Filma - Day after tomorrow.
Sāku skatīties, un ārā sāka arvien vairāk pilēt lietus. Tad atkal norimās. Izgāju uz balkona paskatīties debesīs. Neredzu viņas. Jokaina liekas sajūta ka nejūt vairs seju. Nē, nu zinu ka ir viņa, pieskaros un ar pirkstiem sajūtu. Neredzu spogulī, nejūtu vēju braucot ar riteni, nejūtu uz sejas lietus lāses, nejūtu siltumu. Pieskaros ar roku un sajūtu pergamentu. Bet es neesmu vēl tik saburzīts un apskrambāts, lai sejai būtu pergamenta slānis.
Paskatos uzmanīgāk, ciešāk ieskatos spoguļattēlā. Uz sejas ir maska. Tāda, kuru neesmu nekad redzējis. Visaptveroša, pieguļoša un gana nedabiska.
Nu neesmu taču miris, ne?
Kustos, rakstu, rakstīto redzu. Sevi neredzu.
Nopurinos kā salijis vilcēns. Paliek vieglāk, kautkas nokrīt. Laikam maskas daļa. Jā, tā nokrita, nedaudz panākusi nost no sejas. Bet saldējums kūst. Nekustos. Paceļu rokas, novelku džemperi. Apakšā uz ādas arī kaut kas ir. Arī maska. Izrādās, ka ne tikai uz sejām ir maskas. Arī uz ķermeņa. Arī ap kodolu.
Nomazgāšos, varbūt, ka tie ir tikai putekļi.
Es ceru, ka tie ir putekļi.
Uz rokas kaut kas jokains. Plaisā āda. Nē, tomēr ne āda, ne maska, garoza no manis.
Tātad mainos. Kaut kas mainās. Satrūcies iztaisnojos - viss pazudis, nav ne maskas, ne putekļu. Tikai apkārt klusums.
Tomēr nemainos.
Pamodos. Filma sākusies, saldējums izkusis.
Tagad rakstu.
Patiesībā beidzu rakstīt.
Ēdīšu saldējumu, dzeršu brendiju un kakao. |
|