|
6. Jun 2004|20:53 |
Nu ja. Te nu es zinu, pat jūtu, ka atnāks viņi. Tie. Ne tie kurus gaidu, kas samīļos, smiesies un dziedās vai ālēsies un rāmas upes plūduma steigā sarunāsies. Nē. Atnāks tie citi. Tie, kas tikai ārdīsies un plosīsies, cūkosies un traki smirdēs pēc alkohola. Nu ja, te jau viņi ir. Lauž durvis un grābājas ap logiem. Durvis neiztur un atveras. Tie ir iekšā. Jūtos piesmieta. Ar varu ieņemta, ar varu atdevusies. Atdevusies lai netaptu sagrauta. Tikai nedaudz salauzīta un piesmieta. Kaimiņos arī tie jau ir bijuši. Sāp. Sāp pat satrunējušais akas pārsegs.
Tie neprot pat krāsni iekurināt. Zākājas un lamājas. Ha! Pat nedaudz smieklīgi. Aiz niknuma par pret melnās virtuves zemo durvju aplodu apdauzīto galvu viens no tiem ietriec nazi stenderē. Nekas, lai pasāp. Zinās kā ir.
Kau kas tos ir iztramdījis. Laikam piektdiena. Nojauš laikam, ka drīz būs gaidītie klāt. Jā, ir aizbēguši. Pat putru atstāja uz galda.
Gaidītie atbrauc. Atbrauc pat tā īsti nesmaidot. Atver uzlauztās durvis. Ieiet istabā, paskatās. Redzu, ka viņiem sāp. Sāp par mani. Sāp par salauztu sapni. Viņi iziet nolemjot vēl kādu pasaukt.
Citi atbrauc, nosmērē visas malas ar sodrējiem, ar magnētisku pulveri. Nosmērē gaidītajiem pirkstus, kaut ko diskutē.
Gaidītie raksta zaudējumus. Smaidīdami un smīkņādami. Slēpj sāpes par manu piesmiešanu.
Es nesabrukšu. Lai gaidītos sagaidītu vēl un vēl. Arī viņi palīdz man nesabrukt... |
|