| aizdomājos slimodams |
22. Feb 2013|09:38 |
ārsti tač tādi pat ļautiņi, kā mēs. Ar visu, kas mums ne pārāk un ļoti!
Sūdu, a skatamies ta mēs uz viņiem, jo īpaši slimības novārguši esot, kā uz glābējiem. Tagdiņ neliekuļojot - tad, kad pašam mīziens bijis no tā, ka sprāgsti nost un nezini ko darīt, tad uz dakteris skaties, kā uz glābēju. A ka šis prom, ta var arī neņemt pierē ko šie saka. Tb dzert, pīpot un maukoties, kamēr nākamā mirstamā vaina klāt.
A ber tādiem, kam tiešām mīzienam būtu jābūt, jamie sērfo un bauda dzīvi un mīž karstu. Mīž, bet cīnās!
Pārējie, kam nieka vainas vien ir, cik tur nierīte iesāpējusies vai muguriņa sāp no pārlieku ilgas sēdēšanas pie datoriem, tie turpina dzīt sevi kapā līdz mirklim, kad patiešām jāmīž. Tad situācija mainās.
Ne?
Es te bezdarbībā pa gultu vaļājoties izlēmu, ka jāatgriež darba miega režīms. Sūdu, tagad guļu dienā 3 stundas un naktī vispār nevar pagulēt.
Ieš gulēt... pēc vēl divām sērijām. |
|