| Palasot Namtar stāstu par mazajiem suņiem.... |
26. Feb 2004|11:41 |
atminējos vienu stāstu no laimīgās jaunības.
Bij man kādu laiku draudzene ar mašīnīti.
Nu, un aizbraucam mēs pie Juglas ezera, uz to stūri, kur papīreni var redzēt, tur tāds smuks stūrītis, kur var peldēties. Bet pirms tam mašīna jāatstāj vienā sētā, jo nu tad jau nedrīkstēja braukt tur tuvumā. Tagad vispār - "Prihvatizēc" stāv...
Nu lūk, kā nu gadījās, kā ne - mašīnīte uz slapjās zāles saslīd (pļaviņā apgriezties mēģināju) un ar pakaļpusi ieslīd grāvī. Es mierinu meiteni, saku, ka viss būs ok. Un dodos uz māju pie ļautiņiem. Takš izvilkt vajag. Nu, un tur tāda smalka kundzīte, jamai pieder "Volga", jamā ir ar mieru vilkt ārā, tak tā volga jāiestumj. Tantuks iesēž iekšā volgā, es atkal sasprindzinos un iestumju to volgu. Stumjot pa pagalmu, dzirdu, aiz muguras kautkāds troksnis, tāds, it kā kaut kur ar grābekli pa drāšu sietu vilktu. Un tad pēkšņi skaņa
pārtrūkst, kājā tā iesmeldzas, un skaņa atsākas. Iestūmis volgu, paskatos uz kāju. Papēdī caurums un asins tek aumaļām. Un skatos – stāv apmierināts ar dzīvi 300 gramu lidojošais sunītis. Pie tam, ar zandaļu un manas ādas strēmelīti zobos. Tad tika izvilkta tā mašīnīte no grāvja, un peldes vietā braucu uz traumu punktu, lai sašūdina man kāju. Dakteri prasa, kas ta noticis, un visu pārējo, ko nu vien viņi mēdz prasīt. Noskaidrojuši, ka man suns iekodis, jamie iepotē man pret stingumkrampjiem un saka, ka lai noskaidroju, vai sunīc nav slims. Kā jau jauns gurķis būdams, aizmirstu, vasara kā nekā. Pēc divām nedēļām atceros, aizbraucu uz turieni, prasu saimniecei, vai sunītis
vesels. Viņa man godīgi atbild - sunītis pirms trim dienām nomiris no trakumsērgas.Un tā nu es palieku domādams. Man bij trakumsērga, vai arī man spēcīga imunitāte, vai arī kāds cits paguva sunīti sakost pēc tam, kad sunītis bija sakodis mani. |
|