| Par Swedbank un citām gifņām |
12. Dec 2011|21:23 |
pastāsts:
Mans vecaistēvs, kurš tagad vēl dzīvs un diezgan ņiprs saviem 8x gadiem, reiz savā jaunībā izdomāja basņu, ka zem Rīgas pils ir eja, kas aizved otrā daugavas krastā. Šis mīts tika palaists un visnotaļ jauki izdzīvojis līdz pat šiem gadiem. Ik pa mirklim var dzirdēt, ka kāds piemin šo eju.
Nevainīgs stāsts, kas ietver jaunības trakumu un dullumu.
Swedbank basņa - diezgan nopietni kaitējošs pasākums, kurš lai arī nav īpaši traģisks bankai, ir traģisks cilvēkiem. Liekas, nekas ļauns nav noticis, nauda šurp, nauda turp. Kādam izdevies. Vai tas ir bijis jaunieša izklaides pasākums, kā antropoloģisks pētījums, vai apzināta kāda veidojuma panikas celšana cilvēkos, kuriem tagad vairs pašiem smadzeņu nav, nav pieejas pie google un telefona, kuri neprot piezvanīt uz Zviedriju vai kā savādāk, HVZ.
Man pašam ir pāris jauku stāstu, ar kuriem es iepriecinu cilvēkus, rosinu pašiem pārbaudīt lietas. Bet tas viss nestrādā. Nevis tamdēļ, ka cilvēki ir dumji, bet tamdēļ, ka cilvēki ir slinki.
Tā viņš i.
Papildinu: http://www.spiritual-knowledge.net/tales/socrates-three-sieves.php |
|