| radās doma |
28. Nov 2011|01:39 |
No mazotnes mums māca, ka mānīties/melot ir slikti. Pie tam labi apzinoties, ka dzīvē bez meliem/mānīšanās tālu netikt. Vienīgais iemesls nemānīties/nemelot ir ļaut visam notikt pašplūsmā, apzinoties, ka kāds sēdēs uz kakla, jo mānīsies. Drīz viem, pieaugot, aizliegtais auglis - fantāzijas lidojums/mānīšanās/melošana tiek aizkosts. Ja pieķer, tad skaidrs, ka kaut ko neesi pamanījis. Ja mēģini vēlreiz, tad iztēle par mazu - mācies vēl. Līdz pirmajiem meliem, kuri iziet cauri un tad ir skaidrs, ka tevi ir apmānījuši. Jo mānīties/melot/fantazēt un safantazēt dod lielisku iespēju bagātināt savu un citu cilvēku dzīvi.
Kā vēl viena, man maz izprotama lieta, ir nespēja uztvert subjektīvo patiesību. Piemēram: sievišķim ir resns dibens (salīdzinot ar manējo) un ja es pasaku, klau, tev tak ir resns dibens, tad dabonu niknu acu skatienu maigākajā reakcijā, vai lietussarga pīķi acī citā gadījumā.
Vēl mums ir mānījušies visādi, piemēram, ka nedrīkst būt nepamatoti īgns un nejauks, kašķīgs un aizskarošs. Jo tas nav labi. Tai pat laikā, reti kuram pusēnam ir pastāstījuši, ka redz, mātei mēdz mēnesī reizi būt sūdīgs garastāvoklis, viņa būs niķīga un kašķīga un darīs briesmu lietas. Ja vēl sakritīs ar pilnmēnesi vai kādu nelabvēlīgāku meteo prognozi, tad viss, ej kārties. Ja man pasaka, ka man netīrs deguns (kaut tas tāds nav) un es to noslauku, tad mēdz teikt, ka esmu uzķēries uz joka!
Ja es pieņemu darbinieku, saku, ka tu tagad saņemsi miljonu, un mēneša beigās to neizmaksāju - es esmu krāpnieks.
Kapēc meliem ir gradācija? Kapēc patiesībai? Un kapēc fantāzijām ir tikai sapņi un ilūzijas?
M?
A ber tamdēļ, lai Tev būtu vieglāk iemācīties mānīties un gūt no tā labumu, vai teikt patiesību un dabūt pa degunu. Jo no fantāzijas un stāstiem jau neviens nav paēdis*.
*Rakstnieki neskaitās, jo jamie dara ko citu. |
|