| Labi, kuiņa! |
20. Apr 2011|18:42 |
Kants izdīca un es tagad saku. Mani pirmo reizi nopratināja, jo visi brauca pa trepēm ar eskalātoru, es blakus ar kājām tipināju augšup pa trepēm, kājas tak nogurušas. Prasīja pasi, kur un kapēc braucu un kapēc tik lielisks cilvēks esmu.
Pēc tam nākamais bija tas, ka es ielīdu stūrī, sāku rakņāties pa mugureni, meklējot kur kipu esmu iegrūdis.
Tai mirklī man piebikstīja ar nopietna izmēra šaujamo un teica kaut ko pilnīgi nesakarīgu ivritā, bet es nopratu, ka lai rokas nost no mugurenes un lēnām ceļos augšā. Kipu biju atradis, iežmiedzis dūrītē cēlos augšā.
Tad man palūdza visu mugureni izkrāmēt, paši slēpās aiz bruņstikliem un vairogiem. Pārbaudīja pasi otrreiz un pateica, ka šitā nedrīkst darīt.
Trešo reizi tad, kad palaida vaļā bij jāiziet pa duravām ārā. Es izbāzu galvu un teciņiem lēkšoju uz priekšu. Rokā bij mobilais, kuā skatoties mēģināju atrast labāko no telefona operatoriem. Nogāza gar zemi, teica ka šitas neies krastā. Pasi arī prasīja, tiesa pēc tam, kad nikni protestējot teicu, ka šitā neies cauri un ka man apnīk rādīt pasi un mugursomu katram tirliņam, kam netīk mana rižā bārda.
Ceturto reizi parādīju pasi, dabūju zīmogu un trīs mēnešus varētu glumpinēt pa šejieni.
Nu tā apmēram. |
|