| Nu tad .. ē.. nu tas.. pārgājienz... |
1. Feb 2004|17:36 |
Sākās tas ar pilnīgi neciešamu garastāvokli man.
Tad izlasos ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) sleep_talking postu, ka gribas viņai ugunskura dūmus. Sapratu, ka jādodas nakui prom no pilsētas.
Sazvanu Rūdi, piedāvāju nosaldēt riekstus un autus, iedzert kādu pēc dūmiem smaržojošu tēju. Jamais atsaka. Nu tas skaidrs, sieva gaida bērnu, jāierodas tam bērnam šīs nedēļas laikā! Naff problēmu, varu arī viens.
Pēc neilga laika, kamēr skatos dzelzceļa kustības sarakstu atskan zvans. Rūdis pielauzis Pumu (sievu savu). Un ir gatavz braucējs. Ir pat sarunājis,ka mūs līdz startam aizvedīs un rīt no rīta savāks finišā.
Mans EQ (ekipējums):
- Mugursoma - ietilpība 23 litri
- Divi guļammaisi - viens man otrs Rūdim
- Divi atšķaidāmi surogātēdieni - kartupeļu biezenis ar kaukādu figņu.
- Katliņš emaljēts, pēčāk nokvēpis un bez emaljas.
- Nazis un karote
- Krūziņa metāla, pietūcīta ar tējas maisiņiem un cukuru
- Rezerves džemperis un vilnas zeķes.
- Paklājiņš folijas - sūdīgais (vēlākl būs paskaidrojums)
- Speķa maizes un 0,2 l konjaka (nodzerts viens malciņš no konjaka.), 2gb. marcipāna batoniņi, šokolādes tāfelīte
- Svecītes (ploškas) 5 gb. sērkociņi, šķiltavas.
- Galvas lukturītis, karte, kompass
Rūda EQ:
- Mugursoma 34 litru tilpuma
- Zeķes, bītlene
- Gaļasmaizes, surogātzupas šķaidāmās (ar karstu ūdeni.)
- Balzāms 0,3 l (palika neatkorķēts.)
- Minerālūdens pudele (1,5 l, negāzēts)
- 2 tāfelītes šokolādes
- paklājiņš un telts
- Digitālais fočuks (bildes būs vēlāk.)
Ar minimālu maldīšanos tiekam aizvesti līdz starta vietai, pāris bučas, laba vēlējumi tiek sadalīti. Man vēl tiek piedraudēts ar izrēķināšanos, ja neatvedu Rūdi sveiku un veselu. Uz ko es atbildu, ka šitos kg netaisos stiept cauri mežam, lai izvēlās kaut ko mazāku, piem galvu vai kāju, ja nu jamais atstiepjas vai salauž kaklu. Par to dabūju uzreiz knipi.. :)
So starts.
Nu "ciklops" uz pieres tiek ieslēgts, aptuvenā atrašanās vieta noteikta, virziens skaidrs. Un mēs peram mežā. Izejam pāris mazlīkumus un beidzot nonākam līdz gravai, kurai sākoties šļūcinamies 50% uz pakaļas. Tiek novērots smilšakmens atsegums un skaistas, nedaudz apsnigušas sūnas.
/Būs bilde/
Izripinoties pa gravu, kurā ir sajūtams "Raganu katla" nosaukuma cēlonis - sakrituši koki un zari, gravu mazgraviņas, strautu sīktērcītes un vēl daudz pasakainu sajūtu no skatījumiem uz gravsmukumiem.
Noejot laukā, kas apsnidzis un no sākuma izskatās pēc gaujas, tik lēdzens un balts, ka liekas apakšā ir Gauja. Bet gauja bij vēl 400 m uz priekšu.
Naktī skaisti izgaismojas Turaidas pils, liekas ka tūliņ atskanēs taures skaņas un iedursies aizsarga bulta pakaļā. :)
Nu lūk. orientieri daudz maz nosakāmi, pagaidām gan tikai divi atskaites punkti - Turaidas pils ~2 km attālumā un grava no kuras iznācām. Mērķis - Gauja, lai pareizi noorientētos. Ejot pāri laukam Rūdis saprot, ka labāk ir iet pa mežu, nekā pa lauku. Uz lauka sniegs daudz dziļāks...
Aizbrienam līdz Gaujai.
Pieejot pie Gaujas noprecizējam vietu, kur atrodamies, un lai arī Gaujai pāri ir pārvilcies ledus, tomēr vēl neriskējam iet pāri. Es uzkāpjot uz ledus dzirdēju nepatīkamu brakšķi. NU un nolēmu vēl neriskēt, cerot atrast vietu, kur būs drošāk iet pāri.
Ejam nedaudz atpakaļ un ejam paralēli gaujai, kādus metru 30 - 75 atstatus.. Mainās tas atstatums.
aizejam līdz vietai, kur domāts bij redzēt ūdenskritumus, tak tie izrādās bebru dīķi. :(
Tur atstājot somas pakārtas koka zarā izmetam līkumu pa dīķiem. Tur Rūdis saprot, kādēļ es ejot pa ledu šļūkāju kājas. Spiediens vienmērīgāk sadalās. Rūdis dzirdēja, kā izveidojas plaisa viņam zem kājām. :)
Dodamies tālāk, pa ceļam skatoties no kraujas, vai nav kāda pārejama vieta. Tomēr gauja vaļā visā platumā. Lai arī nedaudz zemāk bija pilnīgi pārvilkusies ar ledu.
Izejam pa ceļu/taku līdz mājām, kurās suns ir tik bailīgs, ka tikai 1x iekvankšķas.
Paejot tām garām ieraugam, ka Gauja atkal gandrīz ar ledu pārklāta visā platumā. Jau sapriecājamies un lienam klāt, takš ieraugām, ka gar pašu malu ir sprauga 3 metru platumā. Sāpe, bet ceram, ka kaut kur tomēr pāriesim.
Nu un tad ieraugam pāri tai nolāpītajai spraugāi pārliekušos koku. Vītols, ar bebru apgrauztiem zariem. Liekas gandrīz satrunējis.
Tomēr es noņemu mugureni un rāpjos pa koku uz priekšu, cerot notestēt ledus izturību aiz spraugas. Tad, kad nolemju pārliecināties vai ledus izturēs manu svaru un norāpjos no stumbra uz ledus, iekšā jūtams adrenalīna pieplūdums. Sirds sitas straujāk, saku kā ir - nedaudz noraustījos. :)
Bet ledus tomēr manu svaru liekas ka tur. Palūdzu rūdim, lai jamais atrod koku, ~2,5 metrus garu un pasviež viņu man. Biju nolēmis līst pāri un cerot uz to, ka Gauja tai vietā plata un straume lēna un ledus būs biezāks kā šaurajās vietās, tupus rāpus lienu pāri. Riebīga ir tā sajūta, ka reizēm sniegu patraušot nost no ledus vari redzēt upes burbulīšus. :) Rūdim luktura nav, un tamdēļ viņam šis "prieks" atkritīs.
Rāpojot pāri, sajūtu vietu, kur ledus upes līmenim mainoties ir lūzis. Arvien jautrāk. :)
Pārrāpojis pieceļos kājās otrā krastā un atviegloti uzelpoju.. Jo saprotu, ka Gaujas platums, ledus nedrošība, virves neesamība (Nu kur man bij prāts virvi neņemt līdzi? Shame on me!), un tas, ka Rūdis tumsā neko neredzēs, ja es ielūzīšu, un ka vienīgais kā viņš man var palīdzēt (Rūda txt) ir zvanīt uz glābšanas dienestu un teikt lai izliek tīklus pie Siguldas tilta.
Aizrāpjos atpakaļ, nu jau ātrāk un saku Rūdim, lai padod man somu un lai pats arī rāpjas.
Tad nu pārrāpāmies pāri šeit:
Apstājoties un nedaudz atvelkot elpu saproti, ka bija ļoti jestri. Smaids nemaz nepazūd no sejas un iekšā patīkams siltums. No uztraukuma.
Apēdam pa speķmaizei un vienu marcipāna batoniņu dodamies tālāk.
Šķērsojam gāzes vadu un pāris reižu, zem sniega esošajām neredzamajām vagām, samežģījot kājas nolemjam: Jāpieprasa gāzes kantorim LG, lai tādiem trakuļiem kā mēs ierīko trošu vagoniņu. :)
Pēc neilga laika atrodoties nelielā izcirtumā pieņemam lēmumu nakšņot tieši tur.
Ugunskurs tiek iekurināts ātri, bez benzīna un papīra palīdzības, tādu nav vienkārši līdz.
Uzceļam telti, saliekam matračus un guļammaisus. Es iededzu svecītes, lai teltī ir vismaz nedaudz siltāks, un ķeramies pie ēst gatavošanas. No sākuma tiek izkausēts sniegs katliņā, uzvārīts ūdens un iemaisītas sausās surogātzupas.. No sākuma paēd Rūdis, pēc tam es. tad krūziņa tiek izskalota un katliņā esošajam karstajam ūdenim tiek piebērts sniegs un uzlikts atkal uzvārīties.
Tad pieberam tēju un cukuru un atstājam ievilkties.
(Par katliņu man plusins vēl ausis noraus, bet nekas, mūsdienās ne to vien atpakaļ piešuj. :))
Padzeram tēju, parunājam par niekiem un liekamies gulēt.
Un viss jau itkā pareizi, apģērbs ir O.K. liekas, ka guļammaiss arī ir ok (Rūdim iedotais gan taisījās vaļā - rāvējslēdzis bij sabubinājies.). Liekamies uz guļu.
Rū sūdzas, ka kājām vēsi, bet man sāk likties, ka izvēloties plāno paklājiņu es tomēr kļūdījos. Jamais, lai arī no vienas puses ir ar foliju un jamajam it kā vajadzētu atstarot manis izdalīto siltumu man atpakaļ, jamais ir ledains. Dritvai nazīt. Naktī vairākas reizes mostos augšā un griežu nesasalušo ķermeņa pusi uz augšu un nedaudz nīgrojos.
Beigu beigās aizmiegu un pamodina mani Rūdis, kurš saka lai es izbāžot galvu ārā no guļammaisa. Izbāzu un sāku smaidīt, saule spīd spoži un telts liekas sarkanīgas gaismas pilna. Telts jumts viegli sarkanā krāsā, un saule vēl iezīmē kaut kādas ēnas. Laikam no blakus esošajiem kokiem un krūmiem.
Pēkšņi liekas, ka kaut kādi mazi bērni niekojas un sviež ar pikām pa telti. Bet nē, vējš sviež.
Telts sienas ar elpas kondensātu pārklātas un pilieni nav sasaluši. Tas nozīmē, ka teltī ir vismaz +4 grādi.
Nu ko, speramies augšā un nedaudz ieēdot nokopjamies.
Tad dodamies uz ceļu, kur esam nolēmuši, lai mūs savāc.
Drīz atrodam sigu, no stugas jau tālāk aizvijas braukāts meža ceļs.
Ejam pa ceļu un spriežam, ka šeit jau nu mašīnas nevajadzētu.
Izejam līdz dīķiem, un redzam tur ledū iesalušus rūpnieciskās nozvejas tīklus. Liekas, kādam karpas patīk vairāk par mazskartu nostūri. Un protams zīme - Privātīpašums, ieeja un makšķerēšana aizliegta.
Stulbi kaut kā.
Ejam gar dīķiem uz ceļu, un sanāk iet gar mājām. Liekas kaut kā neomulīgi. Lai arī suņi nerej, tomēr sajūtas nav tās labakās. Īpaši pēc tā uzraksta.
Paejam mājām garām, atrodam ceļu un špacierējam uz priekšu, apsriežam citu apavu nepieciešamību šādiem ziemas priekiem. Ejam un gaidam parādamies mašīnu. Skuju. Puma, izrādās vēl pa māju. Nu O.k. ejam, sakam lai brauc pakaļ, jo man ar vienu cilvēku sarunāts satikties Rīgā.
Ceļš pagriežās pa kreisi un na tev: ieraugu zīmi, ka kāpums uz kilometru ir 13%. Slinkums jau ir it kā vilkties uz augšu to gabalu, bet jāvelkas vien ir.
Beidzot pieveikuši kāpumu apstājamies atvilkt elpu. Un bāc. Tieši tad piebrauc Puma, smaidoša, un smejas par mūsu nīgrumu par lēno braukšanu.
Ij viss. Savāca mūs, aizveda mani līdz mājām ij devos pa darbiem
Bet sajūta tagad ir pavisam cita. Patiešām jūtos dzīvs un dzīvespriecīgs.
Te karte pilnā garumā -
 |
|