| Vienalga un pofig |
29. Jan 2004|11:08 |
Ir tikai tādēļ, ka zinu ko tam pretī likt. Uz to laiku, kamēr atsvešināšanās pāries kā pavasarī ledus kušanas izraisītie pali.
Tikai tādēļ, ka es zinu kur ir mana galva un kur ir rokas.
Un zinu, kur esmu. Un kur ir mana sirds.
Bet nekas, es varu vēl iemīlēties. Un vēl saprast.
Un retu reizi pasmaidīt.
Par to, ka vārdi ir reizēm tikai vārdi.
Un ka zvaigznes debsīs ziemas spelgonī ir daudz spožākas, un ka atmosfēras slāņu dēļ zemāk (attiecībā pret horizontu) novietotās zvaigznes mirdz zaļizilibaltā krāsā.
Un ka nesen piedzimušam kazlēnam smarža ir tāda pat, kā nedēļu jaunam cilvēkbērnam.
|
|