Aug. 24th, 2019 @ 02:00 am 5 gadi nebūts Latvijā



Draugi novecojušies un daudz kas nezināms. Man trīcēja rokas, tik ļoti trīcēja viss – es nezināju kā man būt. Mana elpa aizrāvās un rokas svīda es tik ļoti ilgojos, ka pēdējās 5 minūtes izkāpjot no lidmašīnas un nākot pie geitiem bija pašas mokošākās. Es dzirdēju savus soļus galvā un viņi bija tik lēni, valodas saplūda vienā lielā putrā un mana sirds žonglēja ar arbūziem. Viss skanēja. Zobi arī.
Es apskāvu pirmos draugus. Es tikļoti ieskāvos viņos. Man nebiju neviena vārda un nevienā no valodām. Es jutos tik maza, niecīga, tizla un nemākulīga..
Mēs runājām visu nakti. Par to kas ir bijis un, kas, iespējams, vēl būs, par suņiem un krāsām un manipulācijām, viegli aizskarot sāpīgus jautājumus, bet cenšoties neizplūst. Es biju vēljoprojām tik tizla.
Pēc pāris dienām es satiku viņu. Naktī. Nekurienē. Mana balss aizlūza, bet es to noslēpu - es aizstāju klusēšanu ar vārīšanos.
Es stāstīju tik daudz- par pārbraucieniem, darbiem, kurioziem, par 5G un fanātiķiem, par dabu, par sevi.
Es vārījos kā putras katls, tik ļoti nemierīgi. Viņa klausījās, smējās, piebalsojās, bet vēljoprojām nespēja izteikt ne vārda. Pieci gadu starp mums iešķēla tik milzīgu aizu un robu. Tik daudz neredzēšanās un aizmukšanu sāpes.
Mēs klusējām. Es baudīju aukstuma priekšrocību viņu sildīt, mūsu elpas saplūda vienā. Es raudāju un skūpsti savijās ar smeldzi. Vakars ieskanējās kā senas dziesmas, kurām vārdus bijām jau aizmirsušas. Es tik ļoti...
Un tad pienāca lidosta un sēdēšanas laiks, kad saproti, ka visas tās tavas žagas atnāk atpakaļ, jo šoreiz tu esi tas, kas aizlido, kurš atstāj, kurš dodas. Caur asarām mijās smaids un caur smaidu mijās mulsums. Sirds vairs neauļoja un rokas nesvīda, viss palika tik klusi, liekas, cilvēki apkārt pat vairs neelpoja, lidmašīnas nosēdēs vārgi un bez-emocionāli, saulriets bija bezkrāsainas, manas jaunās kurpes bija garlaicīgas un neizteiksmīgas. 
Narvesen pārdevēja bija mīļa, bet kaitinoša un izdzertais sidrs bija pārāk pliekans. Nekas vairs nešķita savās vietās, nekas vairs nebija tā kā ir bijis. Darbs uz kuru es tiecos un no kā iedvesmojos pēkšņi liekas tik beznozīmīgi tukšs. Un e jau lidmašīnā, un es jau te, ar aizkritušām ausīm un asarainu skatu. Es mēģinu izzīlēt, kā aizbraukt un atkal būt vadītājam restorānam, ja iekšā ir tik sasodīti tukši un nenozīmīgi- kā, lai kādam kaut ko, kaut nieka, ar tādu attieksmi, iemāca?
Es raudāju. Es tik ļoti raudāju. Es tik ļoti mīlu. Viņu, manu, nekad neasasniedzamo un tikai mirkļos satiekamo.
Viss palika tukšs. Ar slotiņu atnāca vēji un aizslaucīja mūsu kaisles, aizslaucīja mūsu mērķus.
viensVilks
saki
link