es vakarnakt vienubrīd sajutos briesmīgi draņķīgi. absolūti lieks konkrētā vidē. daži smējās. jo es tāds, kādi tur parasti neiegriežas. es nebiju viens. beigās vienatnē gāju mājās. purpinādams. ka neparādīju raksturu. vajadzēja laicīgāk pamest. reiba galva.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es it kā biju savā vidē, bet kaut kā ne tā, kā vajadzēja, sajutos labi, & tad jau pārāk labi... bet nezinu, kāda velna pēc man to visu pēc tam vajadzēja, taxī braucām kautko dziedādami, četras stundas vien gulētas, pēc tam traks brauciens Dzimtenes virzienā, bet tagad es sev prašņāju - kāda velna pēc

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā ir - kāda vella pēc... par to arī lielākās morālās paģiras. ik reizi apņemšanās nākamreiz vairs tā nedarīt, izvairīties. bet nejaušības vienmēr izdara ačgārni. nemanāmi. bet tagad jau labāk. mhm.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē,nu ir jau tā, ka patiesībā par visu jau vienmēr var vien pasmaidīt, bet ir bail par to, ja tomēr bijis pāršauts pār strīpu, zini, it kā "darba" pasākums, lai arī sejas virs piecsimt, bet tik & tā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

saprotu, saprotu. tieši par "pāršaušanu pāri svītrai" tās lielākās neziņas. nja. bet rīt jau būs tiešām atkal labi. svētdiena.

(Reply to this) (Parent)