|
15. Maijs 2005|22:41 |
man patīk tā doma, ka katrs cilvēks ir vēsela pasaule... dīvaini iet pa ielu un katrā pretīmnācējā kaut kas vārās, mutuļo, vai arī grimst bezdibenī... Varbūt, viņš nemaz neredz šo pasauli tādu kā es, tādas vientuļas planētas, kas klīst pa ielām, paretam tuvojās viens otram, rada dīvainus magnētiskos laukus un atkal aizklīst... Un man nevajag lai mani kāds pamanītu, man pilna galva ar tām probām, ko man sagādā man planēta... viņi nav sveši, viņi vienkārši nav apzināti ;o))
es negribu jaunības eleksīru, jo nav zināms, varbūt tas , kas mani gaida ir kas fantastisks... jo dzīve nebeidzās nekad. A mūžīgais dzinējs jau ir un viņa vārds ir Saule... kaut gan lasīju, ka arī tā dziest...;o/ |
|