hmmm... tiešām? radniecīga rakstura cilvēki pasaulē ir sastopami, reizēm tie ir tepat blakus, bet mums nav nekādas intereses citam par citu, ja vien nejaušības brīdī kas neatklājas. un ja atklājas, tad tā ir liela dāvana. ļoti liela. bet dažreiz šī dāvana var arī izplēnēt, bet nekas nav relatīvs. tā gan. viss mijiedarbībā, savstarpējā pretpolēšanās, asimilēšanās, pārbīdes. bet tas ir veselīgi. man tā vismaz šķiet.
šovakar kluss vakars.
labi, turpinashu verot un varbut kadreiz pateikshu, kadel tu man atgadini tieshi to cilveku. bet par to, ka mums nav nekadas intereses citam par citu - no vienas puses es varetu piekrist, es to saku saprast pavisam nesen. no otras puses ir dienas, kad man liekas, ka mani interese tikai citi, jo pati sev - es esmu mirusi. bet tas jau ir cits stasts.
nu es gribēju teikt, ka mums sanāk nejaušā neinterese citam par citu, jo mēs esam aizņemti. aizņemti ar savām pasaulīgām domām un sapņiem. aizsapņojamies. un palaižam garām pārāk daudz laika. nu kaut kā tā. bet sev paši arī jūtamies miruši. bet mums ir neizskaidrojama īpašība - mēs mēdzam augšāmcelties.
ta ir dabiska lietu kartiba. normala eshatologija un kosmogonija. es nezinu, man sa briza nave ietver to, ka nekadu pasauligo sapnu un domu nav. un man vispar liekas, ka sapni ir kaut kas tik eterisks, ka saistits ar parpasauligo. bet uz zemes es sobrid dzivoju bez sapniem un man ir laiks visam, jo tas nav mans laiks. dazreiz man liekas, ka laiks palaiz garam mani.
laiks ir pa pillam, kā saka. bet tā pa pillam laika nezini kur grūst. man vismaz tā ir. un tas kaut kā mazliet tracina. nervozitātē iekšējā. nu man šobrīd ir miglainie sapņi, kuriem varētu tiekties, bet diez ko šobrīd negribas, jo rokas ir nolaidušās un skatiens vairāk vērsts pret zemi.
precizi - skatiens pret zemi! un plaksti tik smagi - nevar pacelt. 10.marts - Spiedīgas gaismas lokā. Asaras knosās. Plaksti raujas pie zemes. Pelēki smagi akmeņi. Iekārti katrā skropstā. lidzigi jutos pedejas dienas, kaut kads cikliskums :) bet varbut vienkarshi lietainais pavasaris :)
10.marts... hmmm..... 10.marts.... kas bija šai dienā, ja drīkstu Tev vaicāt?
bet cikliskums... ak, cik nelāgi, bet tas ir... jā.. un atkārtojas.. nemitīgi... un katru reizi atkal un atkal izjūti tās emocijas, lai gan ik reizi apsolies sev, ka nekad vairāk šitā nedarīt. bet nesanāk...
nekas, tad shis rindas tapa. principa pec 2004.gada 30.aprila neviena datumam mana pecdzive nav bijusi itin nekada nozime. es parslidu par datumiem. dzivoju paralelaja realitate.
sapratu par 30. aprīli, bet nesapratu, kas ir 10. marts... solījumi... nu... tie, ja nāk no sirds, tad tiem ir augsta vērtība. bet ja ar tiem nesāk manipulēt viens vai otrs. tā ir tipiska iezīme. jo liekas, ka visam ir bezgalības robežas.
kas ir sirds???????? nezinu... sirds saznaudzas (mana sirds). sirds ir pats nodevigakais organs :( bet no sirds sakas un taja beidzas dziviba. mana sirds sobrid ir pieslegta pie dzivibas uztureshanas aparata. (nu, nav tas 10. marts nekas, vienkarshi datums, kad uzrakstiju tadu ka dzejoli par ta briza izjutam)
nja... sirds... sirds ir sirds... tik pat labi mēs varam runāt par to, ka arī prāts ir tik pat nodevīgs kā sirds teiktais. bet reti, ļoti reti abi sapas. un parasti tad, kad nesapas, tad uzvar prāts, lai kā sirds balss censtos pārliecināt par pretējo. bet nu varbūt es te muldu niekus :)
solijumi sev vai jel kadam citam - nav ne plika grasha verti.
ir daži solījumi sev tādi, kas piepilda iekšēji. bet citi to nesaprot. tādēļ citiem tas ir nesakāms. jo tas ir solījums sev. ne citiem. |