|
5. Apr 2005|23:30 |
|
;o)... man drausmīgi patīk tās bezgalīgas māju sienas... man tās vienmēr ir patikušas... tas atsauc kādu laiku, kad man labi ja bija 2 gadi un mirdzošais bruģis bija tik tuvs un visas mājas ar nobirušu apmetumu bez sākuma un beigām, un pasaule tik dīvaina, tīra, skaļa un caurspīdīga. Es atceros to sajūtu, bet joprojām nevaru atrast to kompozīcijas risinājumu uz audekla... krāsainos akmentiņu notekās, smaidošu zvirbuli blakus uz soliņa un dziedošu tramvaju.... un viss tik liels un varens un es tai vasā milzīgā pasaulē, kā savās mājā... kaut kā tā... Gribās to mirkli... kamērvēl atceros |
|