Embracing the glorious mess that I am.

Šodien laikam ir pirmā diena kopš ielidošanas, kad esmu puslīdz skaidrā, lai gan tie litri ruma no kāzām vel liek par sevi just.
Un tās kāzas bija totāli lame. Neviena onkuļa, neviena tēvoča, kas visus izdancinātu un apdzirdītu. Līgavainim bija 20 gadi, so visi viņa draugi bija totāli sīči, kas nolīda kaut kur aiz pirts un visu vakaru trieca šnābi no kakliņa. Vienīgas vīrietis, kurš tipa bija mana vecuma un nu ļoti aktīvi mēģināja mani kaut kur aizvilkt, bija čoms, kura sieva bija jau parubijusies. Kad prasīju, vai nav aizmirsis, ka viņš te tā kā nav viens? Man atbildēja, ka nekur jau to sievu tā kā neredz pie horizonta. Mistisku iemeslu dēļ, kā pieredze rāda, ieinteresēti manī ir tikai aizņemti vīrieši. Un tā kā man tā sieva patika, sirdsapziņa neļāva.
Tā nu nomočīju viena pati līdz 5 rītā pa deju placi, pamodos apzagta, apriju visu siļķi kažokā un atbraucu mājās.