| |
[Feb. 1st, 2007|12:54 am] |
"when she laughs what else can be better???"
Pavisam tālu klusumā kkur skan Mocarta sonāte.Tik klusi un mierīgi tā atduras pret spožo mēness pavedienu ūdenī.Kkur klusums sēž uz zemes.Gluži kā balta sniega sega,tas apskauj pasauli."nebaidies,pieej un pieskaries tam.viņš spēj uzņmemt un apslāpēt sevī visu,ka es Tev saku."
nemiers,vecais labais draugs jau sen visu pametis.iestājies līdzsvarotais miers un tikai klusi vaidi šhad tad, pa reizei apklāj nogurušo sirdi.nedz sāpes nedz izmisuma.viss aizgājis.paliek neliels tukšums ,pildīts skaistām skumjām un vājuma pēdās iemītām lūgšanām.cik ilgi?kāpēc atkal?nē,uz šiem jautājumiem nekad netiks rastas atbildes.tā vienkārši notiek.visam laikam jāplūst cauri.lēnām,vienaldzībā.nekad nevienu neiemācīsi dzīvot.nekad nevienam neieskaidrosi dzīves laimīgās receptes formulas.viņa tās zināja.tikai neviens nev
elējās tās ar viņu izmēģināt.viņa zināja kā likt sirdij gavilēt un kā likt šaubām nekad neiezagties pret mīļotā cilvēkasirdi.viņa jau sen to zināja.jā...viņa jau sen to bija izskaitļojusi,sēžot pie savas mazās krāsniņas un ķerot pēdējos karstuma viļņus.viņa visu zināja tikai neviens jau negribēja to izmēģināt,izjust.izkust un pazust nebūtībā.
"cilvēki ir pārāk problemātiski,ar tieksmi visu sarežģīt un nemākot atzīt kļūdas,gļēvi tevi apainot."
kam tas viss??ja viss jau zināms..kāda jēga kkam ja viss jau sen atklāts?nav vajadzīgs pat puse no mūža.tas ir kā uzdevums,kuru Tu risini.
"katram ir savs uzdevums un kāds ar to tiek galā ātrāk,kāds vēlāk,kāds pavisam netiek..."
pārāk skaļi,pārāk apnicīgi,pārāk strauji un pierasti.
viņa vēlējās gaismas ātrumā lidot un, saulei, skaroties pie spārniem,izkust.sadegt.katram dzīves sākumā ir doti spārni.un katrs to aplauž pa savam.viņa vēlējās to sadedzināt nevisa salauzt.tā lai tie sadeg un zelta pelni vējā aizplīvo,rodot neizsakāmu siltuma vilni Zemes virspusē. |
|
|
