| no sense.. |
[Nov. 25th, 2006|10:36 pm] |
bija reiz meitene,kurai viss neizsakāmi riebās.visus viņa sūtīja ellē pie velna.draugus,ģimeni,paziņas..it sevišķi tos,kuri viņai kaut minimāli nesimpatizēja.katru rītu viņa cēlās enerģiska,par visu pasaulē aizmirsdama,skrēja uz sen jau pieriebušos darbu,kamēr braucot pāri tiltam tramvajā,minimāli gremdējās atmiņās par kko,kas tik tālu no viņas un šķitās nesasniedzams.dienas gaitā enerģija iztērējās un kad neskatoties uz lielo kvantumu izdzertās saldās tējas un visādu saldu draņķu ēšanas,tā nevairojās,tad kā atnests atnāca viņas vakara draugs-pretīgais garīgais.katru vakaru viņa nearvienu nesarunājās,tikai aizgāja uz tualeti,kur noraudāja riebuma asaras un atgriezās ideālā stāvoklī.nevienam nepieleca,ka viņai riktīgi hrenova un sen jau riebjas ēst,dzert un elpot uz šīs pasaulītes.katru vakaru pēc darba,atnākot mājās ,viņa ielīda sen jau apriebušajā saitā un ar kārām acīm meklēja kādu,kam varētu pateikt ko aizvainojošu un nolikt līdz ar zemi.izturēšanās arī pret ģimeni sen jau bija izmainījusies.mātes uzdotie jautājumi tika atbildēti ar asām ,pavēlošām atbildēm ,bet tēva jautājumi pavisam vienkārši tika ignorēti."pie velna..pie velna tādu dzīvi."katru vakaru domāja meitene,saliekusies 3os līkumos,atkal kārtējo reizi cīnīdamās ar vēdersāpēm,nelabumu un drebuļiem.viss piegriezies tā ka maz nemetās.vienīgasi prieciņš bija piestampāties līdz riebbumam ar balto šokolādi un citiem saldiem draņķiem.reizēm likās ,ka viņa to dara speciāli."pohuj..ja paliks hrenova,tad izvemšu visu ārā."un tā tas bija katru vakaru.vienīgais,kas piedeva kaut nedaudz action viņas nožēlojamā dzīvītē,bija ņirgāšanās un laika kavēšana pret vienu jauku puisi vārdā Mārtiņš:)tas bija viena slimi šizofrēniska fiziķa dēls..."tā jau neslikts puisis,kādai stulvai blondīnei ar milzīgiem pupiem varbūt piestāvētu.kā nekā orģijām un visam pārejam,..",domāja meitene.viņš nebija viņas gaumē.vispār likās,ka viņas gaumē vispār nav vīriešu.taču viņa spēlēja spēli-atbildi uz Mārtiņa spēli.Mārtiņš bija minimāli neaptēsts attiecību ziņā un minimāli naivs..kā arī minimāli nogribējies,kas meiteni tikai uzjautrināja.droši vien,ka viņš,dzīvodams šo pusgadu Anglijā,drāzās ar visādām vecenēm ,solot meitenei mūžīgu mīlestību.bet viņai tas nekasīja.viņai bija riktīgi pofig,ko viņš dara ārzemēs un vai viņš vispār atgriezīsies.meitene visu laiku viņam atbildēja mīlestību uz sms un pat piekrita dzīvot kopā ar Mārtiņu,kamēr tajā pašā laikā viņu riktīgi apsmēja aiz muguras vai vnk pofigā sēdēja un domāja par kko citu.viņa sasolīja viņam,ka gulēs ar viņu un darīs visu ,ko viņš vēlēsies,labi zinādama ka viņam jau tikai nokniebties vajag.īslaicīga kārtējā aizraušanās,pacik nabadziņš bija minimāli nodegradējies ,regulāri lietojot alkoholu un nododoties dažādiem gadījuma sakariem,protams neizpalika arī šizofrēniskā viņa tētiņa audzināšanas metode,ka ģimene ir slogs un bērni-tās apkaunojums.nerunājot jau neparkādiem mīlestības un atbalsta pierādījumiem,kuri vnk mijās ar totālu un galīgu vienaldzību,kas mijās diendienā un vnk izaudzināja bērnus par morāliem kropļiem.reizēm meitenei sametās žēl Mārtiņa un viņai gribējās viņam parādīt pasauli.parādīt to,ka nav jābaidās no mīlestības un labiem nodomiem.nav jābaidās no bērniem un no baznīcas,nav jābaidās no ticības uz kko skaistu..bet tas bija laikam nelabojami.jo lietas nemēdz būt tik vienkāršas,it sevišķi tās ir grūti ieskaidrot kādam ar aizspriedumiem.vai kko tādu,kas ieaudzināts.tikpat labi varētu mēģināt meiteni atrunāt no mīlestības pret ģimeni. ..tad pienāca diena,ka Mārtiņš paziņoja,ka drīz atgriezīsies lv.katru dienu viņš kā atgādinātājs meitenei to atgādināja pa telefonu,apberot ar sms,vai sūtot vēstules netā.ar katru dienu meitene saprata,ka dodas tuvāk kkam nereālam.kkam sviestainam.kkam,kam pēc idejas nevajadzētu būt viņas dzīvē.meitene nezināja,kāpēc Mārtiņš tieši pie viņas piesūcās kā dēle.viņa nezināja,priekš kam jauns teātris un masku balle.melojot citiem iekdienā,viss bija sajucis.viņa meloja pat sev.viņai bija izdzisušas jebkādas vēlmes.viņai bija zudusi realitātes izjūta.katru dienu darbā viņa atslēdzās,laižot garām vārdus un cilvēkus.viņa neko nejēdza no apkārtējā.un apkārtējie droši vien domāja,ka viņa ir slima.viņa arī īstenībā bija slima.tikai nevienam tas nekasīja.viņai nevajadzēja atrasties tur,kur viņa atradās un strādāt ar tiem cilvēkiem,ar ko viņa strādā.viņai vajadzētu sēdēt kādā sanatorijas krēslā un malkot siltu tēju ar cukuru.katru dienu iet pie psihologiem un dzert kaudzēm nomierinošu līdzekļu.vnk uzņemties pilnīgu un galīgu savas ķermeņa programmas pārinstalēšanas.tomēr tā nenotika.un nebija.un katru dienu viņai vajadzēja saņemt spēkus,lai varētu pasmaidīt vai nostāvēt veikalā.katru vakaru viņai vajadzēja lūgt Dievu,lai viņš to nepamet un dod spēkus nesabrukt.praktiski viņa turējās neuzkā.
viņa nežēlīgi bija nogurusi no apkārtējiem cilvēkiem,kuri cenšas izrādīt mīlestību vai vismaz izliekas.viņa bija nogurusi no mūzikas un no kinīšiem,no veikalos staigājošiem cilvēkiem un spilgtajām lampām darbā.viņa bija nogurusi no zālēm un režīmiem,kuri nifiga nepalīdzēja.viņa vienkārši bija nogurusi no sevis.būt par sevi bija tāds slogs.būt par cilvēku un staigāt pa zemi viņai bija pa grūtu.viņa vēlējās pazust un pavisam nemanāmi izšķīst no citu atmiņas kā krāsai pēc acetona uzliešanas.viņai vnk vajadzēja mieru.un viņa vsivairāk par visu pasaulē ienīda sevi-to,par ko viņa bija pārvērtusies tagad., |
|
|
