| atzīšanās... |
[Aug. 10th, 2006|01:18 am] |
onlainā draugos sēž 12 cilvēki.cilvēki ar kuriem Tev nav nedz vēlmes nedz jēgas runāt.nevajag runāt.vārdi ir tikai dobja skaņa tukšajā bezdibenī.nav vērts atjaunot pārtrūkušās saites starp tiem,kas aizgājuši.aizgājušie nerunā.viņus nevajag celt augšā.zvaigznes pie vēsajām debesīm vienaldzīgi noskatās bezjēdzīgajā zemespusē. ak, šis apburošais laikmets!merkantilisma un salkanā pienākuma laiks...kurā draudzība tiek aizstāta ar varbūt-mums vajag vēlāk-satikties-tu man daudz nozīmē-zilbēm.jauki diezgan iznāk,kad to visu saburto.emociju bads tiek aizpildīts ar šokolādes saldējumu un kruasānu ar zemeņu pildījumu.īstenībā ir tik labi-paēd un jūties piepildīts.tukšums iekšienē tiek aizpildīts ar Dominas veiklau izslaucīšanu.kaudzēm lietu,kuras,iespējams nekad nebūs vajadzīgas un kkur vientuļi mētāsies skapja stūrītī.atkal kurpes.jau otrās šomēnes atkal.vēl padomā zābaki.o jā...apavi tagad ir dzīves neatņemama sastāvdaļa.gluži kā ūdens.tas nekas,ka vairums no viņiem ir uzvilkti tikai vienreiz mūžā.vai vnk sēž kastēs,tāpēc,ka ir tik trausli un viņus bail novazāt pa netīrajām ielām....bet varbūt vnk ilgas un satraukums no tā,ka beidzot kkas jauns...brīvība no tik ļoti nospiedošām kādreizējām ēkas sienām.brīvība.svaigs gaiss.neviens nemaitā nervus.meviens neko nesūta.cik labi ieiet draugos tad,kad gribas un tad kad ir vēlēšanās.nav vairs piespiestības sajūtas pie tā maziņā saitiņa.lai visi vnk iet...izslēdz ārā un sēdi un klausies klusumā.aizej.kur acis rāda un nevienam neko neattaisnojies!neuzklausi vairs muļķīgās domas un komentārus.tu pats esi noteicējs par savu dzīvi.kad vēlies ,tad atnāc vienreiz nedēļā.a vēlies?uzspļauj kādam uz galvas un pasaki "nē".un vnk pagriezies un aizej prom.dīvo vnk kkā.neko nedomājot.sasoli kādam,kurš tālu prom no tevis kko skaistu un vienaldzībā skaties pa trolejbusa logu un domā klusībā par to,kā īstenībā viss ir ielaists.nav taisnības un šīs pasaules,nē...tu lo tāpēc,ka citi melo.visi melo un tas ir normāli.arī tavi kādreizējie draugi melo ,ka viņiem nav laika pusgadu tevi satikt vismaz uz pusstundiņu un sarunātā vakara vietā aizbraukt uz jūru,pasaka tev ka ir jau plāni.kuri nez no kurienes uzradušies,kgan kkas cits jau iepriekš bija sarunāts.cilvēki precas atstāj tevi kā jau nolietotu bērnības mantu,kas kļuvusi pelēka un izbalējusi no kādreizējā dzīvesprieka.jā..kāds samelo,ka nav laika satikties,kgan laika ir pa pilno ,jo nav nedz jāstrādā,nedz jāmācās.bet tajā pašā laikā ar citu draudzeni aizbrauc uz jelgavu un pēc tam zvana tev un saka,ka ir hrenova.a tu pasaki ka viss būs labi un notēlo ka viss ir pilnīgākjā kārtībā un tas viss ir normāli."kur palikusi uzmanība?nezinu...aizmukusi:)"tu tikai klusi nosmaidi pie sevis un iedomājies,ka priekšā dzimšanas diena,kurā tevi atkal apsveiks visi svešie.bet tuvākie tikai atsūtīs vēsus"apsveicu" kopā ar kkādiem 100 reiz dzirdētiem dzejolīšiem un viss būs atkal kā pa vecam.sveši vienmēr tevi kkā labāk apsveic un siltāk uzņem....vai varbūt tā liekas,jo pajāt par viņiem.no viņiem neko negaidi.un negaidi jau nenoviena neko jau sen.tu tikai melo visiem un varbūt arī sev.tu saki kādam puisim,ka viņu gaidi un domā par viņu,lai gan tu redzi ka nekas tāpat nesanāks.pārāk daudz sviesta un nepareizs laiks plus nepareiza vieta.visam klāt vēl pieskaitot dažas "jaukas" personības,kuras vēlies nākotnē satikt vismazāk...diez ko par tevi domā apkārtējie??iedomīga aita??stulba zoss vai vnk naivulīte??varbūt niere,kas ieaugusi taukos???hmm interesanti...žēl,ka nevar redzēt sevi no malas.o nē...to nevēlas neviens.īstenībā no tā visiem visvairāk bail...no tā,ka par spīti teātriem un maskuballēm,ko visi te tik skaisti cenšas tēlot,viņi ieraudzīs mazus,norobežotus un aprobežotus cilvēciņus,kas kā aitiņas baidās iziet ārpus aploka..ka tik baisais dzīves patiesības vilks viņus neapēd...o nē..jādzīvo pēc normām.katru rītu jāsaka "labrīt" kaimiņienei tāpēc,ka ir tāds pienākums un pieradums nevis vēlme...un tā visu mūžu no dienas dienā.no nakts naktī.zeme griežas un mēs tikai daram to,kas tikai jādra.jā..kāds jau varbūt ieaug savā egoismā un bez savas pasaules neko citu neredz.neredz sāpes.neredz skumjas.kādu,kam varbūt tas viss jau sen ir apnicis.kur palicis viss skaistais??naivais??tīrais?dirsā...pasaule sagājusi...cilvēki viens otru gatavi nodot dēļ pieciem latiem.tā it kā varētu padomāt,ka ir kkāds kara laiks vai padomju gadi,kad visi pēc maizes rindās stāvēja.ieejot drēbju veikalā,kur atlaides,tu redzi tikai vienīgi sanošu un knosošos baru ar cilvēkiem,kas kā traki un apsēsti gatavi vai visu izķert un izraut..paņem vienu krekliņu-tam saplīsusi vīle.paņem skaistu,romantiska paskata kleitu un tai visa priekša noķellēta ar pūderkrēmu.jā..un tādas drēbes mēs pērkam.un nākam mājās un pāršujam un mazgājam.tikai tāpēc ,ka tām ir atlaides."tas jau nekas.varēs salabot.galvenais,ka atlaide."atlaides līdz 70% u.c. ir vislielākais manupulators ar cilvēka psihi.
un tā mēs dzīvojam un tā mēs svinam...kamēr viss,kas vērtīgs kādreiz bijis,aiziet nebūtībā liegā...ehh,..labāk kko skaistu palasīt. |
|
|
