| stop |
[Jul. 5th, 2006|12:21 am] |
"un nekas nekad nemainās.un viss plūst kā bijis...."
dīvains un interesants miers caurstrāvo miesas.viss tik viegli.pat nesmeldz vairs krūti pagātnes sāpes.meitene sēž bezpalīdzīgi uz soliņa.un viņai vienalga,kā viņa izskatās.beidzot tas ir atgūts.viņa jūtas kā maza meitene.bezpalīdzīga.mazliet dumja un varbūt naiva.bet labāk tā justies...nekā...viņai nav žēl par nodarīto.it nemaz.varbūt...varbūt viņa atkal sāks dzīvot...varbūt.žēl tikai,ka glābēju tik maz.žēl tikai,ka nepietiek spēku.žēl.varbūt tā arī labāk.draudzenes runā par vīriešiem.par cilvēkiem.meitene neklausās.viņa nedomā vairs neparko.viņai tikai gribas mieru,atpūsties.ir vasara.viņa grib aizmirsties un kko labu izdarīt.beidzot sākt dzīvot un....pie viena reizi par visām reizēm pielikt treknu punktu pagātnei.pāršvīkāt vnk kā mazs bērns švīkā lapu.viņa patiesi tic,ka tā notiks.viņa zina,ka viņai būs spēku....
"npārmet man,ja sāpe vēl vientuļa kvēl..."nevar atsaukt senās dziesmas.nevar atsaukt senās liesmas.kaytrs ugunskurs reiz dziest....meitene negrib neko vairs kurināt.nevajag neko.vajag tikai kurināt sveces baznīcā.tāds miers un skaistums.tikai satraukums sirdī no grēkiem...svece,kas apkrīt...traģiski.
meitene saprata,ka vairs nav atpakaļceļa.braucot mašīnā un skatoties uz blondīnēm,viņu vairs nepārņem skaudība.nekādas paranojas.pietiek. |
|
|
