| "vājpāts" |
[Jun. 28th, 2006|02:43 pm] |
Smagnēji svelmaina saule karsē.šokolādes saldējuma čūska lokas laukā no brūnā celefāna maisiņa.tāda,kāds tas bija sen atpakaļ.pirms gadiem 15.tad,kad bija meitenes bērnība.
"es jau esmu vāja.bet ārprāc....es nesaprotu,kā tu nespēj izbeigt visu šo marazmu?"jautāja draudzene meitenei.sēžot uz soliņa."es zini ka tas ir ļoti smagi.bet es viņu pasūtīšu."piemitināja viņa.
meitene nedzirdēja šos vārdus.viņa sēdēja un lūkojās kkur tur...tālu lapās,kur rēgojās svelmainā saule.ir jau par vēlu.viņa zināja,ka vairāk nekad to neidarīs.viņai vairs nebija spēka.
"es gribu,lai tu guli gultā atslābinājusies.galva pāri mīkstai malai,tā,la nesāp.un es tev virsū pa seju darbojos."dalījās ar meiteni kāds savās seksuālajās fantāzijās."tā,kā bija porņikā kur viens vīrietis 5min drāza sievietes muti.es arī gribu tā dot virsū.bet tev jau paliks slikti:("meitene nejūt vairs neko.kādreiz,esot ciemos,kad viņš radīja šo orģiju meitenei,kādreiz vēl ziemā,kad vēl nebija...kādreiz viņš nosodīja šo 5 min garo gabalu."kā var tā drāzt muti?"viņš KĀDREIZ apgalvoja...
"nāc,"viņš vilka viņu aiz rokas,ejot parciņā,kur viņus neviens nekad neredzēs.meitenei bija vienalga,viņa zināja,kādēļ viņš viņu aizcināja uz parciņu.un nejau,lai pasēdētu uz soliņa un pavērotu saulrietu.nē.tagad viss notika patiesi un bez izlikšanās.par jūtām,par mīlestību.viss tik tīrs kā skaidrs ūdens.viņš valdonīgi piespieda meiteni sev klāt un sāka skūpstīt.rokas sāka slīdēt zem krekliņa.meitenei bija vienalga."vienalga....es tevi tik un tā..."viņa nodomāja.ja tas bija vienīgais ceļš kā kkur aiziet ar viņu un būt kopā,tad tas bija tikai vienīgais...viņš sāka liekt meitenes galvu uz leju..meitene nometās uz ceļiem.atvērās bikšu priekša.pēkšņi meitenes galvā sāka zibēt visi mirkļi 2 gadu laikā.smiekli,nevainīgi,trausli un skanīgi.jaukās,patīkamās,zilās,dziļās acis.pirmais skūpsts,vārdi ko meitene pirmo reiz tā pa īstam izdzirdēja.iekšējs miers un siltums,paliekot istabā pie liela loga,kur tikai apaļais mēness raudzījās meitenes sejā,kad viņš jau sen bija aizmidzis.pēdējais zvans."tu esi tik skaista,ka man tevi gribas samīļot!:)"vārdi pirms pēdējā zvana.jūtas,asas,griezīgas...meitenei sakāpa asaras acīs,kamēr viņš tur stāvēja un acis aizvēris tīksminājās.kamols kaklā aizvien ciešāk savilka meiteni.viņai vienu brīdi likās,ka viņa izvemsies.taču nē.tās ir jūtas,kuras pāriet,visas jūtas ar laiku pāriet,un tad paliek tikai liels melns tukšs caurums."es gribu grupveida seksu ar tavām draudzenēm."
viss,kas palicis no kādriez tik kkā dziļa.skaista.kkas,kam tu atdevi visu.jaunību,bērnību,jaunavību,naivumu."nu vairs tikai palikušas drumstalas."konstatēja meitene,pārnākot mājās.tās drumstalas stāvēja uz brāļa gultas,kkas,kas kādreiz apzīmējis visu.šis skaistais,jau pelēcīgais lācēns,kurš saka:"ja ļubļu tebja."viss.viss,kas palicis meitenei.viss,kas viņai ir,fotogrāfija,paslēpta starp kādas grāmatas lapām plauktā.kur viņa izskatās vēl tik...tik...jauna.melnmaitaina un lamīga.kurš gan būtu padomājis ko tādu?viņa tagad paliks viņam atmiņās kā kkas zemisks un lēts.viņš viņu tam gatavoja šos divus gadus.tagad viņa saprata."lai izrautu sirdi no krūtīm"meitene paņēma lācīti sev cieši pie krūtīm un pagriezās uz otriem sāniem."vairāk zaudēt nav ko." |
|
|
