| |
[May. 23rd, 2006|12:51 am] |
ziedošie kastaņi,laiva pie upes malas...šosejas ātri braucošās mašīnas meitenei pretī....kā gan viņai arī gribētos tā,lai būtu pašai sava melna mašīna ar melniem logiem,kompaktdisku atskaņotāju,kur viņa varētu likt savus pašsarakstītos diskus un braukt lielā ātrumā pretī jūrai...garām slīdētu parki ar zaļojošajiem kokiem,pretī spīdētu sarkanzeltainā,rietošā saule un caur vaļējo logu plūstu neatkārtojamā ziedošo ceriņu un ievu smarža..."kas gan var būt skaistāks par paša pavasara pirmssākumiem,kad pirmā zālīte un salātzaļās lapiņas parādās tik ilgi nomocītajos un kailajos kokos??"nekas...un iekšā miers un harmonija.tikai uzlikta mūzika.meitene iztēlojas,kā viņa piebrauc pie jūras malas un vēro saulrietu,dienas vidu vai dziļu vakaru ar pirmajām spožajām zvaigznītēm debesīs.tur kkur viņa varētu aizbraukt un baudīt mieru.nekādu transportu,uzbāzīgu cilvēku,smaržu,piekasošos iereibušo džeku tēlu un izģērbjošo veco italjano skatienu.un brīžos,kad pavisam grūti vai negribas iet mājās,viņa brauktu ,brauktu un brauktu,līdz apstātos kādā nomalē,kur būtu tumši un ieslēgtu skaļi savu cd atskaņotāju tā,lai no mūzikas basiem krēsli rībētu.un tad viņa skaļi raudātu,histeriski smietos un sarunātos ar sevīm.un beigās,kad viss būtu beidzies un spēki jau izsīkuši no trakuma un sakāpušām emocijām,viņa ieslēgtu salonā gaismiņu un atvērtu mazo spogulīti.mierīgi uzkrāsotos un pa ceļam iebrauktu kkur un nopirktu ledus tēju un saldumus,kas allaž nomierina nervus.pastaigātos pa ielu un ieelpotu svaigu gaisu un beigās svaiga un spirgta atgrieztos mājās un nevienam nekad nebūtu prātā ienācis,kas īstenībā bija noticis...jā..ta ir skaisti pasapņot,bet diemžēl meitenes sapnis pārtrūkst pie smagās mašīnas,kura šķērso ielu.brīvība ieslodzījumā."ak Dievs!tu tak domā kā 15 gadīgs skuķis!"atklāj meitene,sēžot pie loga un sapņojot par kko skaistu."dzīve un šie visi mēsli tevi vēl nav izskolojuši pietiekoši?nu kā tā var?!"aizpampušās,uzsārtušās acis paraugās ārā pa logu un atkal neredz neko.kur skatās acis??par ko domā prāts??"kaķīts mans,kāķīts mans.."ja ne tā,tad meitene domātu,ka viņai ir šizofrēnija smagā formā."viņa teica,ka viņai šodien bailes palikt ar tevīm darbā un vakarā strādāt..."bažīgi izteicās meitenes kolēģe.smaids sarosās meitenes sejā."ideāli.tagad klāt visiem mēsliem,pārējie vēl domā,ka esmu galigi pratu izkūkojusi..."un tā jau arī bija...īstenībā meitenei bija "čav" jau diezgan smagā formā.atkal viņai bija pilnīgi vienlaga vai auksti vai karsti.vai stundām līst vai spīd saule.kas īsti viņu uzturēja pie dzīvības?tas,ka jaiet uz darbu?tas ka izveidojies kkāds režīms?ak,Dievs!kā meiteni žņaudza tas smacējošais Nekas.noskatoties vienu raidījumu un parunājot ar mammu par cilvēkiem,kuriem vajadzetu kko izmainīt dzīvē,meitene saprata,ka viņai arī vajag kko izmainīt.un īstenībā ne tikai kko,bet gan veselu saraxtu...sēžot drbā,viņa iedomājās,kā būtu,kad nebūtu katru rītu jāceļas un jādomā par problēmām..kā būtu pamosties no rīta pavisam citā pasaulē??noraut no galvas balto dūnu segu un pieejot pie loga, atraut vaļā atlasa aizkarus,tā ,lai saules satri apspīd visu jauko istabu,kurā tik ļoti smaržo pēc koka un vijlītēm?iziet ārā bez jebkādām raizēm un pūlēm un doties pretīm kkam skaistam???ooo nē...nākamajā dzīvē:) panesas histēriski smiekli :DDD meitenei bieži uznāk histeriski smiekli.tāpat.neparko.ejot gar šosejas malu un lasot uzbraucošās sms,meitenei pēkšņi skaļi aiztraucas riktīga rēka.cilvēki ejot atskatās.un tā ir katru dienu.ārkārtīgi jautri līdz asarām.un tad,kad saskrien acīs,tad viņa norimst.kā vējš pie jūras."vai neprāts viņu dzen?vai nāve ķer to ciet?"hmmm....nāve...katru dienu tuvāk tai. |
|
|
