| |
[Jun. 23rd, 2013|09:29 am] |
|
Es slāpstu pēc cilvēkiem, kuru ieinteresētība pasaulē nav saplakusi līdz viņu pašu praktiskās dzīves šaurajām robežām, kuras raksturo rūpes par to, kā iekārtot māju, kur dabūt vairāk naudas, lai nopirktu to vai citu lietu, kuri neglābjas kulinārijā vai dekorēšanā, vīpsnājot par nepraktiskumu, nekrāšanu, citādām izvēlēm. Slāpstu pēc cilvēkiem, kurus spēj aizraut idejas un iespējamības un kuru gadījumā "pieaugušo dzīve", ko viņi dzīvo, nav nāves spriedums interesēm, kuras sniedzas tālāk par praktiskās dzīves labiekārtošanu. |
|
|
| |
[Jun. 23rd, 2013|03:10 pm] |
|
Vainas sajūta rodas, piemēram, tad, kad sanāk pateikt kaut kādu negatīva rakstura vispārinājumu. Piemēram, nejauši iemetot acis blakussēdētāja datorā, ieraugu bildes no kāda masu pasākuma Rietumeiropas valstī, kur tūkstošiem cilvēku (pārsvarā jauniešu) pulcējas skatuves priekšā, uz kuras uzstājas kādi mūziķi. "Man tie cilvēki skatītāju pūlī liekas vienādi un garlaicīgi." Fotogrāfijās tas pasākums izskatās tik bezjēdzīgs. |
|
|