| |
[Jul. 28th, 2013|06:45 am] |
cilvēki-ģenerāļi
protams, protams, ir cilvēki -līderi, ir cilvēki - individuālisti, ekstraverti un introverti, zinām visus šos sadalījumus un piekrītam, ka katram ir sava vieta zem saules un tiesības būt "tādam, kāds ir". bet žvadzināšana par to nebeidzas.
ja man ilgākus laika posmus jāpavada ar cilvēkiem, kurus esmu savā prātā nodēvējusi par ģenerāļiem, es nogurstu vai kādā brīdī, kad jutīgāks dvēseles stāvoklis, aizkaitinos vai noskumstu. arī tad, ja viņi ir labu nodomu pilni un entuziastiski, gatavi organizēt, ierosināt un izpildīt, lai arī pārējiem iesaistītajiem, viņuprāt, būtu interesanti, lai pārējie nenomirtu badā, lai zinātu, ar kuru autobusu līdz kurienei jābrauc. nereti gan neviens to cilvēkam-ģenerālim nav lūdzis, viņš pats šos uzdevumus ir uzņēmies, pēc noklusējuma pieņemot, ka citādi nekas nenotiks, tie mierīgie nomirs badā, nezinās, ko darīt, kur likties utt. un tad, apmēram procesa vidū, cilvēks-ģenerālis pagurst no pašizvēlētās atbildības nastas, viņam tā apnīk vai varbūt viņš apvainojas uz pārējiem, kuri a) nepietiekami verbāli novērtē viņa pūliņus vai b) nemetas ik uz soļa piedāvāt savu palīdzību, jo viņiem īpaši nepatīk uzspiesta padotā loma utt. utjp.
šādu penteri, protams, varētu uzrakstīt arī, raugoties no pretējā skatu punkta, - par to, kā cilvēkiem-ģenerāļiem mēdz krist uz nerviem tie mierīgie, kuri nebrāžas kā viesulis un entuziastiski neslāj pa trepēm, visai mājai rībot, mēdz nedaudz distancēties no ģenerāļa entuziasma.
pēc diviem konsekutīviem periodiem, kas pavadīti ar cilvēkiem,, kuriem ir diezgan izteiktas ģenerāļa iezīmes, es gribētu sev pierakstīt, ka nākotnē vēlētos izvairīties no šādas ģenerāļu pārdozēšanas un atcerēties, ka pārāk lielas ģenerāļu stresošas un garastāvokļu devas var kaitēt manai spējai atpūsties un atslābināties. |
|
|