nu i traks vīrišķis!
atnāca skaistais kaimiņu Andrejs. sak, nu palīgs klāt. sataisa man to paskastīti. aicinu uz kapiju. šis it kā minstinās, it kā nē. nedomāja, ka es tik drosmīga. nu ja neesmu jau vairs jauna meiča. izklājusi savus mežģīņu galdautus un sedziņas. cepumi kārdinoši smaržo. nu pilnīgi pēc mīļuma prasās. uzvāru kapiju. dzeram. jokus plēšam. šim acis vien zib uz mani. izvilku konjaciņu. nu jau abiem valodas raisās, ka apturēt nevar. šis lien mutēties. es jau kā kautrīgs sievišķis no sākuma liedzos, tad jau pats pielipis pie kakla, ka Andrejam vai elpa zūd. nezinu kas un kā, bet vakar pamodos un skatos - kails vīrišķis man blakus. i es pats kails. jēziņ!!!!! i nekā ņepripomņu... Andrejs pamostās i saka, vai nevēlos atkārtot? māju tik ar galvu. šis kā metās man virsū i muguru sarāva krampī. iedomājies, te jauns puika... labi, ka es šo to pieprotu i no masāžas i no zālītēm... vecais vesels i pameņģējāmies, ka šodien tik izskrēju ārā pa rasu pabradāties. uhh!!! kas tik pasaulē nedarās. tagad i kalnus gāzt. tik nav neviena, ko gāzt ...
|