Izdzēsu šādus tādus gaudu ierakstus šeit. Palika tā kā labāk.
Aha. kāds pamanījis manus bezjēdzīgos tekstus šeit. nu būs jāsaņemas un jāraksta interesantāk, saturīgāk, oriģinālāk un apgarotāk :).
es jau tāpat nebiju augstās domās par oh un ah, ko te ierakstīju. tas bija eksperiments. dzīvē es neesmu ne suicidāla, ne bēdīga, nedz arī kādam stāstu kā man pietrūkst un kāpēc. likās, ka uzrakstītas uz nosacīta papīra slēptās neinteresantās un visiem tik vienādās domas kaut ko mainīs manī. ņefiga tās nemaina.
Šonakt atkal murgoju, pamodos, jo nespēju sapnī paraudāt. Sapnis bija baiss, par bērnu veselību un to, ka piekrāpju savus tuvākos draugus. Nesaprotu, kur kaut kas tāds rodas, būtu par ko murgot reālāk. Pēc tam aizmigu un otrā sapnī man uz nerviem krita darba kolēģi. Pusmiegā pavēlēju- pazūdiet no manas galvas! Kolēģi negribīgi atkāpās.
Sēžot istabā, kārojas tomātu. Aizejot uz virtuvi, vairs nekārojas. Un tā jau divas reizes.
Izveidoju dienasgrāmatu, jo gribēju pierakstīt komentāru kāda cita cibotāja vērtīgajam ierakstam.
Nepierakstīju. Nospriedu, ka ieraksta autoru nevarētu interesēt mans ieplānotais komentārs.
Bet izveidotā dienasgrāmata knosās pati par sevi un prasās pēc uzklabinātiem burtiņiem. Padodos neizprotamajai ietekmei. Tātad, jokaino vēlmi klabināt tastatūru izsauca šeit atrodamais uzraksts.
Biju tādu uzlipinājusi uz savas iepriekšējās darba vietas durvīm. Tas bija pirms trim gadiem. Ar bibliotēku nekāda sakara.