Jā jā jā. Es zinu, kas ir viens no atdzimušajiem bītliem.

Viss sākās 3dien naktī, kad visiem savajadzējās manu ne vienmēr izcilo sabiedrību sev blakus. Hamlets un Orange, trakais skrējiens līdz Depo pa straujiem pagriezieniem un bruģa šķirbām, kādos tomēr mani transvestītu zābaki nemēdz mani pievilt. Jautrais cilvēks Māris sagaida pie Depo. Un, jā, bītlīgais ģitārists ar. Tālāk seko labākā mūzika, ko Latvijā esmu dzirdējusi pēdējā gada laikā. uzaust mozaika no Sankt-Pēterburgas pagrabiņiem , underground un neviltots prieks par to, ko dari. Vienkārši cilvēki, kas nobieduši ne tikai domāt, ka spēlē labu mūziku, bet arī spēlēt to ir apbrīnas vērti. Pēc smaidīgā, izcilā Makartnija izskatījās ģitārists. Žēl patiešām, ka nesanča palikt ilgāk, jo žņaudza fakts, ka naktsmāju nav. Uzradās Vilcēns un biļetes uz elektrovilcienu, kas aizvizināja līdz Bulduriem. Tad bij Tarantino, mazliet deju, mazliet skatienu, mazliet tomātu čipšu, mazliet vietas gultā uz 4triem un daudz Kill Bill. aizmigt sanāca tikai no rīta pēc ilgiem pūliņiem nejūtot, ka kāds elpo man ausī un kāds blakus šņākuļo.

un no rīta Jūrmalā uzsniga sniegs. tikpat balts kā manas zeķbikses.